RECENZIJA: Izlase „Odekolons Nr.17”

Jūsu uzmanībai nupat svaigi iznākusī un pēc pagājušajā nedēļā notikušā koncerta mākslas centrā “Noass” vēl mazliet kūpošā Latvijas neatkarīgo grupu izlase „Odekolons”, ko, kā jau vienmēr, savācis, apkopojis, apčubinājis un izdevis grupas “Inokentijs Mārpls” līderis Raimonds Lagimovs jeb Dambis.

Šī ir septiņpadsmitā izlase “Odekolona” sērijā, kurā apkopti pēdējo gadu spilgtākie pašmāju neatkarīgās mūzikas pārstāvji. Kompilācijā iekļautas tādu grupu un izpildītāju kā “Židrūns”, “Oranžās brīvdienas”, “Nesen”, Imants Daksis, “Nova Koma”, “Krāsa”, “Martas asinis”, “Bērnības milicija”, “Jāņa Ruņģa klātbūtne”, “Advanced Blue” u.c. dziesmas, turklāt ir arī jauni vārdi - diez vai daudzi būs dzirdējuši, piemēram, par Kuzucuk. Protams, pārstāvēts arī “Inokentijs Mārpls” - ar dziesmu “Ha ha hā”, kuras versija atšķiras no albumā “Kauliņi ir mesti” iekļautās. „Izlasē atspoguļojas ne tikai alternatīvās mūzikas tendences un laikmeta sajūta, bet arī brīvdomības gars, kas man pašam ir simpātisks. Dievs mums ļāvis būt radošiem, tādēļ mums nevajadzētu būt kanoniskiem atkārtotājiem,” jauno izdevumu komentē Dambis.

Iepriekšējā izlase “Odekolonu” sērijā tika izdota pirms četriem gadiem. Kad šī sērija tika atjaunota, izdevēja iecere bijusi laist klajā jaunu albumu ik pa diviem gadiem, taču kovids (ar savu pavadoni pandēmiju) pabojāja šos plānus.

Dziesmas krājušās un krājušās, līdz savākušās tādā daudzumā, ka Dambis pat apsvēris izdot dubultdisku, taču tas būtu izdošanas procesu paildzinājis (un arī sadārdzinājis), tāpēc izlase beigu galā tomēr izdota viena CD formātā. Tā ir stilistiski ļoti plašā amplitūdā, sākot no indīpopa līdz pat dažādiem roķīgiem “smagučiem”, turklāt jāņem vērā, ka Dambis ik pa laikam apkopo arī specifiskākās “punk/hc” un metālmūzikas izlases. Jaunajā “Odekolonā” kopskaitā ir 25 skaņdarbi.

PAR. Iesākumā, kā jau tas ierasts šādu izlašu klajā nākšanas gadījumā, uzslavas Dambim par lielo un nesavtīgo darbu neatkarīgās mūzikas popularizēšanā un dziesmu apkopošanā (šajā brīdī atskan aplausi, kas pāraug nerimtīgās ovācijās). CD bukletā ir arī īsa un kodolīga informācija par katras grupas dalībniekiem, kā arī ieraksta gadu un vietu. Turklāt, šķiet, pirmoreiz Dambis no mūziķiem “izspiedis” arī viņu īstos un pilnos vārdus (citkārt varēja tikt cauri ar uzvārdu iniciāļiem vai pat skatuves vārdiem). Tā nu apskatnieks uzzināja, ka, piemēram, 21. gadsimta 30. gadu latvju panku zīmolam, “grēcīgajam partizānam” Pūķim ir arī vārds, turklāt Pūķis nav iesauka; kuri mūziķi spēlē grupā “DZ”; kā patiesībā un pēc pases datiem dēvējami “Oranžo brīvdienu” vīri Kaļa, Andžiks, Bālais un Ješka utt.

Par dziesmām, kuras gribētos īpaši izcelt. Pirmām kārtām abu Filipa Deruma projektu “Martas asinis” un “Bērnības milicija” radītās dziesmas “30 stundas” (piedziedājums “Es esmu darbā / 30 stundas no vietas / Vai tas ir pietiekami daudz?” iesēžas prātā uz ilgu laiku…) un “Ar labu nakti, istaba”, dievīgs ir Jānis Irbe (dziesma “Daudz pamestas domas”), tāpat arī “new wave”, indī un “synth” krustojums “Plenērs”. Ausīs aizķeras arī izlases roķīgākie pārstāvji “Nova Koma”, “Krāsa”, “Bēdu brāļi”, “Zōna” un it īpaši “Banga” (ar dziesmu “Man vienalga”).

Pārsteidz šovasar koncertos relatīvi bieži dzirdētās pankmeitenes “ŠŅK” un harizmātiskā sava ceļa gājēja ar suģestējošo balss tembru Keitija Bārbale: pirmās ar to, ka, izrādās, viņas kvalitatīvā un pie Lomika veiktā ierakstā izklausās diezgan profesionāli (dziesma “Par draugiem”, kuru pēc piedziedājuma “Visi mani draugi mani ienīst” nu jau laikam zina visi); otrā ar to, ka, izrādās, mēdz eksperimentēt arī ar digitālām skaņām, nevis spēlēt tikai ģitāras pavadībā (dziesma “Es reti ieeju zonā”). Un vēl - “Notinghila” ar dziesmu “Bullis”, lai Matīsam Runtulim tajā saulē labi un viegli muzicējas…

PRET. Šādu un līdzīgu mūzikas apkopojumu gadījumos vienmēr var līdz nelabumam diskutēt, kāpēc izlasē iekļauta tieši tā un nevis cita grupa vai izpildītājs, kāpēc izlasē iekļautā tajā pārstāvēta tieši ar to un nevis citu dziesmu utt., u.t.jpr. - tas viss ir subjektīvi. Apskatniekam dīvainā kārtā neviens gabals uz nerviem nesakrita, atskaitot projekta “Marstra 1337” šķībo blēšanu, arī no dziesmu izvēles šaubīga tā likās vienīgi grupas “DZ” gadījumā (šķiet, viņiem tomēr ir izteiksmīgāki gabali par dziesmu “Plūdi”). Pārējais - kaut kas te varēja arī nebūt, kaut kā varbūt arī trūkst, bet tas nav būtiski.