Pamazām koncertdzīve no brīvdabas estrādēm, terasēm un vienkārši brīviem zemes pleķiem pārceļas uz klubiem, līdz ar to spiestā kārtā nākas mest aci arī to piedāvājumos. Smagās mūzikas lauciņā kaimiņi igauņi latviešiem ir vismaz pāris apļus priekšā: augustā pie viņiem bija episkie “Slipknot”, savukārt 20. septembrī nevajadzētu palaist garām Tallinas “Saku Suurhall” plānoto “Amon Amarth” un “Machine Head” kopkoncertu. Abas šīs apvienības vieno ne tikai piederība metālmūzikas saimei, bet arī tas, ka tās nupat laidušas klajā jaunus studijas lieldarbus.
Zviedru melodiskā “death metal” grupa “Amon Amarth” pastāv no 1992. gada. No pašiem pirmsākumiem tās sastāvā ir vokālists Johans Hegs, ģitārists Olavi Mikonens un basģitārists Teds Lundstrēms, ritma ģitārists Johans Sēderbergs grupai pieslēdzās 1998. gadā, savukārt bundzinieki mainījušies diezgan bieži, līdz pirms sešiem gadiem vietu aiz sitamo instrumentu krāvuma ieņēma Joke Valgrēns.
Grupas oficiālajā diskogrāfijā ir jau ducis studijas albumu, no kuriem pēdējie septiņi bijuši stabilas Zviedrijas topa vērtības, bet “Deceiver Of The Gods” (2013) un “Jomsviking” (2016) aizsniegušies pat līdz Amerikas Top 20.
Kopumā jaunajā platē ir deviņi skaņdarbi, tostarp “Saxons And Vikings”, kurā vokālo daļu palīdzējis “ieņaudēt” leģendārās angļu “hard & heavy” komandas “Saxon” ne mazāk leģendārais vokālists Bifs Baifords.
PAR. Albumu var klausīties vienā elpas vilcienā, bet koncertā jaunajam skaņu materiālam vajadzētu izklausīties pavisam uzrunājoši - faniem atkal būs iemesls pakratīt savas matainās (vai nu jau bezmatainās) galviņas. Smagi, taču tajā pat laikā melodiski - tāda ir pēdējā laika ”Amon Amarth” firmas zīme. Īpaši izcelt gribētos “boltroveriski hipokrīziskā” stilā ieturēto “Get In The Ring”, tāpat ar kaut ko (laikam jau ar piedziedājumiem) ausīs iekrīt arī melodiskās “Heidrun” un “Find A Way Or Make One”. Vēl - “Skagul Rides With Me” ar tās dzenošo ritmu. Šī grupa labi iederētos festivālā “Zobens un Lemess”, taču droši vien tā ir mūsējiem krietni par dārgu.
PRET. Pēc grupas iepriekšējā albuma “Berserker” (2019) apskatnieks pesimistiski prognozēja, ka ““Amon Amarth” iet pa skuju taku, protams, būs prieks kļūdīties”, un šīs prognozes joprojām netiek atceltas, lai gan skujas šie zviedri tomēr vēl nav sasmaržojuši un arī pa taku vēl nav aizgājuši. Šoreiz stilistiskā vienveidība netraucē, arī standartizētos tekstus par vikingu varonību varētu izlikties nedzirdam, taču ar spilgtiem un izceļamiem gabaliem te ir liela bēda. Arī kā pavilcējdziesma iecerētā “Saxons And Vikings” liek tikai līdzjūtīgi pasmaidīt, nevis sajūsmināties.
