RECENZIJA: indigo “Maldīgs iespaids”

 
©Publicitātes foto

Pirms pāris nedēļām savu debijas singlu “Klīstošais holandietis” plašākai sabiedrībai mūzikas straumēšanas servisos atrādīja reperis ar skatuves vārdu indigo, kurš līdz šim vairāk bija zināms kā filmu un teātra aktieris Igors Šelegovskis. Jau tobrīd viņš “piedraudēja”, ka augustā tikšot izdots arī debijas albums, un – te nu tas ir! Komplektā ar otro singlu “Dīvaina brīvības forma”. Albuma iznākšana tiks svinēta arī tā atklāšanas koncertā – 7. septembrī “Noasā”.

Igors Šelegovskis, kurš hiphopa žanrā sevi piesaka skatuves vārdā indigo, raksta dziesmas jau kopš pusaudžu gadu vecuma, taču līdz šim ar tām bija dalījies vien ierobežotam klausītāju lokam. Nu šis loks krietni paplašināts, un jebkurš var noklausīties kopumā 14 kompozīcijas (ieskaitot trīs skitus). Albuma radīšana un ieraksts aizsācies Rīgā, Aivara Šaicāna guļamistabā, tāpat tieši tur kopīgi veidots muzikālais noformējums, bet darbs pabeigts “Lonexone” studijā.

Vairākās dziesmās dzirdama arī Amanda Grīnberga, kura piedalījusies arī albuma koncepcijas un muzikālā noformējuma izstrādē.

Albumu miksējis Aivars Šaicāns, māsterējis - Sergejs Laletins, vairākām dziesmām skanējumu palīdzējis rast arī producents Sebastians Macats. Vēl ierakstā piedalījušies arī Krišjānis Botmanis un Gundega Zvēra, kuri ir dzirdami skitos. Ja par saturisko ievirzi, albums lielākoties ir par personības līdzsvara meklējumiem, par cilvēka duālo dabu. “Mūzikas radīšana man nav jauns hobijs, eksperiments vai sevis meklējumi kādā jaunā mākslas formā: esmu audzis pie hiphopa mūzikas, tā ir mana identitāte un veids, kurā spēju sevi izpaust vislabāk, tāpēc šis albums man ir jo īpaši personisks, jo tas esmu 100% es,” uzsver Igors Šelegovskis jeb indigo.

PAR. Savdabīgs izpildīšanas stils, diezgan labi padevušies teksti. “Kā tur teica Cojs? Kamēr pačkā smēķi, tikmēr viss vēl nav tik “ploh” (no dziesmas “Klīstošais holandietis”)”. Kaut kas par nonākšanu uz ielas, kaut kas par rajonu, kaut kas arī mazliet vērtīgāks un atmiņā paliekošāks. Ieteicamākie gabali ir ar Amandas Grīnbergas piedalīšanos (tādu kopumā ir četri, kā pirmo numuru no tiem var likt “Krāsotāju” vai “Dīvaino brīvības formu”), kura šim pasākumam piedod pareizās noskaņas un krāsas, bet var ievērtēt arī tādas kompozīcijas kā “Rajona nodevējs” un/vai “Tas varēju būt es”, kurās indigo tiek galā pats.

PRET. Ja kādam šķiet, ka repot var jebkurš - arī tie, kam absolūti nav dziedamā un arī lācis krietni pamīdījies pa ausi, tad tā gluži tomēr nav, un indigo tam ir spilgts piemērs. Pats, pats spilgtākais no viņa spilgtajiem piemēriem ir albuma noslēdzošā kompozīcija “Kā kuru brīdi”, taču te ir vēl virkne šāda veida kandidatūru. Pie pašreizējās latvju repa pārbagātības šis darbs diez vai var pretendēt uz kaut ko augstāku par trešo līgu, ja precīzāk - amatieru čempionātu.