RECENZIJA: black midi “Hellfire”
Lai nu ko varētu pārmest festivāla “Positivus” ciltstēvam Ģirtam Majoram, bet muzikālās ožas trūkumu gan ne: jau iepriekšējos festivālos viņš ar savu komandu bieži vien uz Latviju bija ataicinājis māksliniekus, kuru vārdi tajā brīdī neko neizteica, bet pēc dažiem gadiem gan.
Pilnīgi droši tā būs arī ar “Positivus ‘2022” vārdiem, no kuriem pirmajās rindās var minēt savdabīgo grupu “black midi”, kas akurāt festivāla dienās, 15. jūlijā, oficiāli izdeva savu jaunāko studijas albumu - viņi pat uzstājās Rīgā tieši šajā datumā! Uzreiz pēc klajā nākšanas “Hellfire” Apvienotās Karalistes topa ierindojās 22. vietā, tātad šī izrādījusies grupa ar vārdu jau tagad. Un tie, kas to Lucavsalā klātienē redzēja un dzirdēja, piekritīs, ka tā tik tiešām arī ir.
“Positivus” organizatori “black midi” bija ierindojuši “jauno un perspektīvo britu grupu” sarakstā (kopā ar “Black Country, New Road”), tai veltot šādus vārdus: “Nerimstoša enerģija un pārsteigumi katrā šovā - tie ir “black midi”, un viņi būs sarūpējuši ko galvu reibinošu “Positivus” festivālā - izcila jaunās mūzikas grupa un īpaši viņu koncerti.”
Pagaidām gan “black midi” panākumu saraksts nav diez ko garš, kas saprotams, jo grupa dibināta tikai pirms pieciem gadiem, un tās diskogrāfijā līdz šim bija tikai albumi “Schlagenheim” (2019) un “Cavalcade” (2021), kuri abi apgrozījās Britu salu Top 50 apkaimē. Londoniešu stilistiskie meklējumi tiek apzīmēti ar eksperimentālo roku, progresīvo roku, “math rock”, “noise rock”, pat “jazz fusion” un postpanku, lai gan šķiet, ka te varētu pieminēt teju visus iespējamos stilus (izņemot ekstremālo metālu un graindkoru) - vismaz psihedēliju jau nu droši. Sastāvs - Džordijs Grīps (vokāls, ģitāra), Kamerons Piktons (vokāls, bass, taustiņi) un Morgans Simpsons (bungas).
PAR. Šis viss pilnīgi noteikti pretendē, kā minimums, uz apzīmējumu “ļoti interesanti” un “savdabīgi”, taču Rietumu mūzikas kritiķi šajā darbā ir atraduši arī virkni muzikālo vērtību, tāpēc ne velti prestižais izdevums “NME” albumu apbalvojis ar četrām zvaigznēm. Galvas tiesu pārāka par citām ir kompozīcija “Welcome To Hell”, atzīstama ir arī tituldziesma, progresīvā roka vēsmas pārpārēm plūst skaņdarbā “Sugar/Tzu”, ar kaut ko aizķer arī rāmā “Still” un totāli psihedēliskā “The Race Is About To Begin” (tai tikai derētu “nozāģēt” beigas) utt. Iespējams, ka no šī albuma lielāku prieku varētu pat gūt “jazz fusion”, nevis progresīvās rokmūzikas piekritēji.
PRET. Šis kakofoniskais skaņu jūklis dažbrīd pamatīgi sakrīt uz nerviem, turklāt ārzemju mūzikas apskatnieki atzīmē, ka šeit manāmas pat kabarē, flamenko un kantrī ietekmes - par flamenko un kantrī grūti komentēt, bet kabarē un varietē sadaļa tādās dziesmās kā “Dangerous Liaisons”, “The Defence” un it īpaši “27 Questions” (tā turklāt velkas gandrīz sešas minūtes) vienkārši nogalina…