RECENZIJA: Four Minute Man “The Beast Is Gone”

 
©Publicitātes foto

Latvju “stoner rock” (pēc pašu teiktā – raganroka) grupa “Four Minute Man” izdevusi savu otro studijas albumu “The Beast Is Gone”, kurā iekļautas desmit enerģiskas dziesmas. Pirms pāris gadiem šī apvienība atzīmējās ar veiksmīgu un daudzsološu debijas albumu “Devil Inspired”, tāpēc ar interesi tika gaidīts turpinājums.

“Mūsu otrais albums iezīmē jaunu, tomēr vecajā iesētu posmu grupas evolūcijā. Skaņdarbi ir grupas kopīgi meklētā un atrastā mūzikas dzīslas daļa, kas caurvij visu lielākoties pandēmijas laikā tapušo daiļradi. Kraukšķīgs zāģis, melodija, vokāls, kas kliedz tā, it kā sviltu uz sārta, kosmosu piesātinošs bass, krasi lūzumi ritmā un kompozīcijā, bet tam visam fonā - orgāns, debesu stabules,” klāsta grupas dalībnieki. Albums ierakstīts un miksēts Valmierā pie Ģirta Laumaņa jeb Lomika, kur tapa arī “FMM” debijas albums.

Starp citu, pagājušajā nedēļā “FMM” padārdināja uz peldošās mākslas galerijas “Noass” šķirsta, taču šis koncerts laikam nebija domāts albuma prezentācijai, jo programmā ietilpa gan jaunie, gan vecie gabali. Jāatzīst, ka “dzīvajā” grupa izklausās pavisam labi - bass kārtīgi izdrebina zarnas, bundzinieks slāna uz velna paraušanu, ģitārists ļoti nopietni pieiet savam stīgu virpināšanas darbam, bet visam pāri ir vokālists, kurš katru dziesmu, katru tās frāzi un katru zilbi teju vai izvelk no sevis ar tādu atdevi, it kā tas būtu pats pēdējais, ko viņam atlicis paveikt šajā dzīvē. Ak, jā, vēl ir arī taustiņnieks. Ļoti ieteicami.

PAR. Uzreiz pēc pirmās “The Beast Is Gone” noklausīšanās reizes apskatniekam radās vēlme parakņāties arhīvā, kas pašam bijis sakāms pēc grupas debijas albuma novērtēšanas, un izrādījās, ka praktiski to pašu varētu teikt arī tagad. Proti, “absolūts un nepieslīpēts latvju rokmūzikas tīrradnis” un “garāžnieciskas ģitāras, aizrautīgs un enerģisks izpildījums - sen mums nav dzirdēts kaut kas tik labs”. Labākā dziesma - “Bring Me Violence”, prātā aizķeras arī “Same Way” un vēl daži gabali. Lūk, kādam ir jāizklausās “stoner”-rokam!

PRET. Kad pirmais sajūsmas vilnis noplok, tad pamazām noplok arī sākotnēji augstais vērtējums, turklāt, kas pats dīvainākais, jo vairāk šo albumu klausās, jo vairāk tas… “piegriežas”. Lai gan vidēji “The Beast Is Gone” par savu priekšteci varbūt ir pat spēcīgāks, tomēr tajā nav neviena tāda gabala kā, piemēram, “Lord Of The Lost” vai “All The Mountains”. Un vēl - 60. gadu roka taustiņi ir efektīgi mērenās devās, taču pārlieku daudz tie sāk nogurdināt. Un to te ir daudz.