RECENZIJA: Jebunte “Jazzma”
Šo sestdien, 4. jūnijā, kultūrvietā “Noasā” savu debijas albumu plašākai publikai atrādīs pašmāju alternatīvā roka grupa “Jebunte” – patiesībā tam vajadzēja notikt jau maija vidū, taču kaut kādu iemeslu dēļ plāni mainījās.
Šajā grupā apvienojušies četri 16 - 18 gadus veci jaunieši no Ernesta Lībieša rokmūzikas skolas, un, kā paši saka, “radot mūziku, eksperimentē un savā ziņā tādā veidā iepazīst pasauli un paši sevi”. Albums tapis pēdējo pāris gadu laikā “Hodila Records” studijā Valmierā, producenti - paši “Jebunte” mūziķi ar Ernestu, bet ar pārējo materiāla kopā likšanu nodarbojies “Hodila” saimnieks Lomix.
Grupas sastāvs: Hugo Zemītis (vokāls, ģitāra), Nils Valkiainens (bass), Kārlis Benefelds (ģitāra) un Kaido Lakševics (bungas).
Jauniešu mērķis esot radoši izpausties mūzikā, un dziesmas, tāpat kā to vārdi, tapušas, visai četrotnei kopā improvizējot. “Mēs pie šī albuma esam strādājuši vairāk nekā gadu. Radīt jaunu mūziku ir tik interesanti - mēs ļaujamies improvizācijai un spontānām idejām, savas sajūtas ieliekot mūzikā,” pauž Hugo. “Esam iedvesmojušies no aktuālā pasaules mūzikā, un savā mūzikā vēlamies ielikt šīs jaunās, radošās vēsmas. Arī tas, ko radām, maina mūsu sajūtas par mūziku, tāpēc nedomājam savā jaunradē apstāties,” apgalvo Nils Valkiainens, kurš mācās džeza klasē Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā.
Jāatzīst, ka ar grupas nosaukuma izvēli jauniešiem kaut kā galīgi nav veicies. Iepriekš viņi sevi dēvēja par “Five Inch Mayo”, ko bija iespējams atminēties tikai pēc tā, ka “tā ir grupa, kuras nosaukumā ir kaut kas starp “Five Finger Death Punch”, “Nine Inch Nails” un John Mayall”, bet nu ir vēl trakāk, jo “Jebunti” gribas izmantot kā lamuvārdu, turklāt komplektā ar kādu vēl spēcīgāku lamuvārdu … Par laimi, mūzikā viņiem ar idejām klājas krietni labāk - “Five Inch Mayo” piesaistīja apskatnieka uzmanību jau 2019. gada “Bildēs”, kad viņi uzstājās kopā ar savu skolotāju Ernestu Lībieti. Kaut kad pēc festivāla grupa pārdēvējās par “Jebunti”, kas “no japāņu valodas nozīmē “straight edge””, kam gan jēgu laikam saprot tikai viņi paši…
Arī ar albuma nosaukumu ir bēda - “Jazzma” esot radies, saliekot kopā vārdus “jazz” un “dziesma”, taču no džeza grupas skanējumā nav pat atblāzmas - “dzīvajā” grupa lielākoties skan kā angliski dziedošu latviešu versija par “Red Hot Chili Peppers”, zinātāji vēl piesauc arī “Primus”. Albumā stilistiskais savārstījums ir krietni lielāks un pilnīgi nedefinējams, taču arī tajā nav nekāda sakara ar džezu. Kopumā 11 kompozīcijas, tostarp kā slēptais treks noslēgumā ievietotā vienīgā dziesma latviski, pirms daudziem gadiem sacerētā “Gāžam kokus” (tā sakrustota ar fragmentu čupu no vēl vairākiem demoierakstiem). Lai gan stilistiski tā ar pārējo skaņu materiālu diez ko nesader, albuma priekšnoklausīšanās jeb tā iepazīstināšanas pasākumā kafejnīcā “Ļeņingrad” (tas notika jau maija sākumā) bija manāms, ka publika no “Jebunte” vēlas dzirdēt tieši to, turklāt šis postgrandža gabals tiešām ir atmiņā paliekošākais. Ka tikai jauniešiem ar to nesanāk kā leģendārajiem “Blur”, kuri savu “Song 2” bija iecerējuši kā parodiju, bet beigu galā tas uz mūžu mūžiem kļuva par viņu pazīstamāko dziesmu…
PAR. Šiem jauniešiem ir liels radošais potenciāls - tas bija jūtams jau pēc primitīvās, taču atmiņā paliekošās grandža dziesmas “Gāžam kokus”, bet pagaidām šis potenciāls gruzd tādā kā muzikālā vulkānā, un, kad tas modīsies un vai vispār modīsies, rādīs laiks. Pierādījums šim potenciālam ir kaut vai dziesma “Tuesday Snack” ar superīgo basa līniju un trauksmaino ģitāru, vēl varētu izcelt arī cerīgo postgrandža dziesmu “Smart Countret People” (tai gan katastrofāli trūkst vokālās un arī instrumentālās jaudas), tāpat ar kaut ko ausīs iekrīt draiskā “Somebody’s It” un interesantā “Preamp”. No šīm idejiskajām skicēm varētu izveidot patiešām labus gabalus - kā jau minēts, potenciāls šiem jauniešiem ir.
PRET. Izdot albumu “Jebuntei” vēl ir stipri, stipri, stipri pāragri. Viss tas, ko paši mūziķi sauc par eksperimentiem, improvizācijām un spontānām idejām, šādā formā der tikai mēģinājumiem - dīvaini, ka Ernestam Lībietim viņiem to nav izdevies ieskaidrot. Par dažiem no albumā iekļautajiem gabaliem, jādomā, viņiem pašiem pēc gadiem būs kauns, piemēram, par tādiem kā “Gimme” ar neattaisnojami psihedēlisko nobeigumu vai pilnīgi “sviestaino” hārdkora un alternatīvā roka miksli “Smart Countret People”, šaubīga ir arī tituldziesma “Jazzma” (to mazliet glābj otrā daļa), turklāt vairākus gabalus Hugo nemaz nespēj normāli nodziedāt. Mūziķiem 16 - 18 gadi nav daudz, tomēr nav arī vairs zīdaiņu vecums. Laiks pieaugt.