RECENZIJA: Zig Zag “Vēstules sniegavīram kosmosā”
Pagājušās nedēļas nogalē mākslas centrā „Noass” savu jaunāko studijas albumu plašākai publikai atrādīja (un arī virkni veco hitu nospēlēja) leģendārā grupa “Zig Zag”.
Kopumā jaunajā ripulī iekļauts ducis dziesmu, kas tapušas pēdējo gadu laikā, un kuru autori ir grupas šā brīža sastāva trijotne Juris Lasinskis (vokāls, solo ģitāra), Jānis Māriņš (basģitāra, sintezators, balss) un Uldis Timoško (bungas, balss). Albumu ierakstījis, aranžējis un miksējis Māriņš, izdevēji - “NABA Music / Melo Records”. “Albuma nosaukums radās, kad mēs ar bērniem parkā uzcēlām sniegavīru, un, atnākot nākošajā dienā, tas bija nokusis - maza sniega čupiņa peļķē. Bērni jautāja, kur palika sniegavīrs, un es atbildēju, ka kosmosā,” atminas Uldis Timoško. Nākamā oficiāli izziņotā “Zig Zag” uzstāšanās ir festivālā “Laba Daba”.
Mazliet no vēstures. “Zig Zag” ir latviešu alternatīvā roka/pankroka grupa - viena no pirmajām latviešu grupām šajā mūzikas žanrā.
Grupa izveidota 1985. gadā, tobrīd tās nosaukums bija “Ārprāc”. Grupas solisti bija Lasinskis un Gvido Linga (tolaik vēl Vasiļjevs), un tā uzstājās arodskolu un vidusskolu pasākumos. “Zig Zag” ir gluži kā fēnikss - grupa atdzimst no pelniem un tad atkal pazūd. 2013. gada decembrī „Naba Music” paspārnē dienasgaismu ieraudzīja „Zig Zag” dubultdisks, kurā bija apkopoti līdz šim nekad oficiāli neizdotie ieraksti - „Es neesmu nervozs, bet manas problēmas ir normālas” (1987) un „Zig Zag” (1988). Vēl grupas kontā ir albumi “Visas lietas” (1994) , “Citrons zog” (1996), “Gadu laiki” (2012) , “Signe Melo” (2013) un “Ēzelītis Iā” (2016).
PAR. Elegants “Zig Zag” albums elegantā “Zig Zag” stilā - tas īsumā. Prieks, ka no šīs grupas joprojām vēsmo novatorisms: tā negrasās sēdēt uz veciem lauriem, koncertos saviem pielūdzējiem atspēlējot nemirstīgo Signi, vāveri Evu, “Auto” un par Ješku, kam plika pļeška, lai gan šos gabalus klausītāji gaida visvairāk - visu laiku tiek piedāvāts kaut kas jauns. Jaunā albuma absolūtā pērle ir Māriņa komponētie “Pilsētas bērni”, kurā ieskanas kaut kas no “Auroras” un citu to laiku grandu motīviem, un kas “iedod galvā” jau ar pirmo noklausīšanās reizi. Klausoties “Sniegavīra romanci”, prasās ņemt rokās šķiltaviņas un mesties iedomāta koncerta iedomāta pūļa kustībās, skaista kā nenovēršams liktenis ir arī dziesma “Kosmoss”. Ļoti interesants gabals ir “Šeit nav signāla”, koncertos labi aizies “Raksti vēstules” ar Jurim tipisko piedziedājumu izpildīšanas manieri, kā arī “Ko tu kūko” - albumā šī dziesma pat mazliet kaitina, taču “dzīvajā” Māriņa lieliskā basģitāras spēle liek tai pievērst pastiprinātāku uzmanību, un beigu galā dziesma pat iepatīkas.
Starp citu, koncertos var vislabāk novērtēt, cik milzīga nozīme šajā grupā ir tieši Māriņam - viņš darbojas gan kā multiinstrumentālists, gan kā otrais (vai trešais) vokālists, brīžiem pat kā tehniķis utt., turklāt no albumā iekļautā materiāla teju puse ir viņa sacerēti. Protams, jāizceļ arī Uldis Timoško - ne tikai kā elastīgs dažāda veida sitamo instrumentu pavēlnieks, bet arī kā vīrs, kura galvā radusies lielākā daļa “Zig Zag” teicamo tekstu. Bet Juris Lasinskis - bez viņa vienkārši nevar, jo - viņš ir Juris Lasinskis!
PRET. Jāpabrīnās, kā starp tik daudz labām dziesmām atradusies vieta arī tādiem slābaniem gabaliem kā “Meklējot tevi” un “Tik mazs kā tu”, kuri turklāt albumā nelaimīgā kārtā seko viens otram (attiecīgi ar 4. un 5. numuru) - tā taču var atsist vēlmi turpināt klausīties visu albumu…