RECENZIJA: Jack White “Fear Of The Dawn”

Multimākslinieks Džeks Vaits uz mūžu mūžiem iegājis pasaules mūzikas vēsturē jau ar darbību gadsimtu mijā minimālistiskā garāžroka dueta “The White Stripes” sastāvā – varētu gulēt uz vecajiem lauriem un dzīvot uz sapelnītajiem honorāriem, taču viņš šai vēstures rakstīšanai nebūt negrasās likt punktu un savai jaunradei arī ne.

Savās sologaitās Džeks Vaits laidis klajā jau ceturto albumu, kas seko iepriekš izdotajiem “Blunderbuss” (2012), “Lazaretto” (2014) un “Boarding House Rich” (2018), turpinot rosīties smagnējā blūzroka ar 60./70. gadu rokmūzikas elementiem lauciņā. “Fear Of The Dawn” ierakstīts jau 2021. gadā, taču izdots tikai šā gada aprīlī. No pārsteigumiem - kopā ar reperi Q-Tip (pazīstams pēc darbošanās projektā “A Tribe Called Quest”) ierakstītā dziesma “Hi-De-Ho”, no prognozējamām lietām - vieta Apvienotās Karalistes Top 3 un pirmā trijnieka pakāje Amerikas “Billboard” topā. Šajā albumā Džeks Vaits pats iespēlējis ne tikai ģitāru, bet arī lielāko daļu basa, bungu un taustiņu partiju, protams, arī vokālā sadaļa bijusi uz viņa pleciem.

Jāpiebilst, ka Džeka Vaita oficiālajā diskogrāfijā jau anonsēts arī “Entering Heaven Alive” - albums, kas nāks klajā 2022. gada 22. jūlijā, tikai tas būšot ieturēts folka stilistikā un iespēlēts akustiski.

PAR. Šo nekādi nevarētu dēvēt par konceptuālu rokmūzikas darbu, bet gan drīzāk par brīvu “jam session” ieraksta apstākļos, un tieši tas fascinē visvairāk. Emocionāls vokāls, nepieradinātas ģitāru partijas, īsts un patiess roks - viss, ko vien Džeka Vaita fani var vēlēties. Ko ieteikt paklausīties, hmm… Pirmkārt, albuma ievadošo dziesmu “Taking Me Back”, kas ir īsts minimālistiskā roka tīrradnis, tādā pat garā ieturēta arī tai sekojošā “Fear Of The Dawn”. Jāizceļ arī “What’s The Trick?” - absolūts “garāžnieciskums”.

PRET. “NME” eksperti šim albumam devuši tikai trīs zvaigznītes, savukārt “Rolling Stone” (“Šis ir jokaini eiforisks eksperiments” - tā par albumu brīnās šī izdevuma kritiķi) nav bijuši pat tik devīgi - tas jebkuram augstākās raudzes mūziķim būtu vērā ņemams brīdinājuma signāls, bet Vaitam tas pilnīgi noteikti ir “pie kājas”. Taču jāatzīst, ka kritiķu neizpratnei ir pamats, jo dažbrīd izsekot mūziķa radošās domas lidojumam un tā nozīmei ir teju neiespējami. Piemēram, eksperimentam ar Q-Tip, muzikālajos meklējumos vēl virknē kompozīciju vai spokošanos divās “Eusophobia” daļās.