RECENZIJA: Gapoljeri “Kur tu esi?”
Šo sestdien, 21. maijā, Teātra bārā uzstāsies virtuves kabarē (esot tāds mūzikas stils) apvienība “Gapoljeri”, kas ir muzikāli noskaņoti teatrāļi, kuru sastāvu veido aktieri un dažādu Latvijas teātru darbinieki - Kristians Kareļins (vokāls), Artis Drozdovs (basģitāra), Normans Bārbals (bungas), Māris Kurtiņš (ģitāra) un Normunds Zālamans (ģitāra).
Pa ilgiem laikiem viņiem arī būs atrādāms kaut kas jauns, jo akurāt Valsts svētkos Kalnciema ielas “ezītī” plašākai auditorijai ar vērienu tika atrādīts “Gapoljeru” otrais studijas albums - pirmais skaitās 2016. gadā izdotais “Best Off” ar leģendāro “stulbo vecmāmiņu”, Viktoru un citiem nu jau nemirstīgiem (gandrīz) hitiem.
Patiesībā šis albums ir EP ar sešām dziesmām, no kurām dažas pat nevarētu saukt par īpaši svaigām, jo jau “2018. gadā tika izdota dziesma “Sauciet mani vārdā!” no drīzumā gaidāmā albuma”, bet… “Kur tu esi?” prezentācijas koncertā Kristians svēti nosolījās, ka rudenī pilnais albums beidzot būšot gan, bet pa to laiku “Gapoljeri” pabraukāšot pa pilsētas svētkiem - to organizatoriem gluži labi patīkot, ka pirmajā “taimā” var “nospēlēt to, ko parasti”, bet otrajā - šlāgerīti…
Jādomā, ka šī apvienība dažādu ballīšu rīkotājiem ir īsts atradums, jo jau minētajā “ezītī” nelielā koncertiņā “Gapoljeri” tikai piecu dziesmu laikā publiku pacēla līdz kopīgai dziedāšanai un dejām placī - tas ir teicams rādītājs! Savukārt minialbums izdots tāpēc, lai uz iereibušās un dejot gribošās publikas jautājumu “eu, nu jums ir kaut kas normāls?!” varētu atbildēt “tagad ir!” - tā koncertā stāstīja paši “Gapoljeri”, bet varbūt apskatnieks to izfantazēja, kas to vairs var atcerēties…
PAR. Daudzi topošie un pat esošie latvju mūzikas censoņi varētu doties pie Kristiana Kareļina mēģināt “nošpikot” skatuves harizmas mācību - viņš nedara pilnīgi un absolūti neko, lai publika būtu pie viņa kājām, bet tā tomēr tur ir, tas ir kaut kāds fenomens! Par “Gapoljeriem” - ja pirms sešiem gadiem šis likās īslaicīgs un ne pārāk labs joks, tad tagad tas pārtapis par vērā ņemamu projektu. Par to gādā Kristiana labā balss plus atraktivitāte un melodiskās un vienkāršās dziesmiņas ar diezgan trāpīgajiem tekstiem, piemēram, pārnopietni dziedātā mīlas dziesmiņa “Elpa stājas” ar “šampanietis glāzē, bet tad tu palaid gāzi” un tad “elpa stājas, acis žilbst, es saļimstu tavā priekšā”… Vai “Apvedceļš” ar precīzo un visiem saprotamo “man pareizu ceļu rāda tavs miesaskārības viadukts”. Turklāt arī muzikanti savu lietu daudzmaz pieprot, kas it īpaši sakāms par ģitāristu. Koncertā izskatījās, ka no jaunā EP cilvēkiem vislabāk patiks dziesma par igauni, kas saucas “Uzlūdz dāmas (Igaunis)” un vēsta par to, ka “Igaunijā šobrīd ir divdesmit gadus atpakaļ gads”, jo “Igaunijā viss notiek lēnāk” - nez, vai šim vērtējumam pievienosies arī paši igauņi, ja viņiem kāds pārtulkos šī gabala tekstu… Savukārt apskatnieks ieteiktu līdz nelabumam lipīgo “Sauciet mani vārdā”, kas derētu jebkuras “dropes”, atvainojiet, ballītes ieskaņai un arī izskaņai.
PRET. Savā saknē šis, protams, ir šlāgeris, kas gan pats par sevi nav nekas nosodāms. Lielākais mīnuss - aktieri laikam varētu spēlēt un dziedāt jebko, sākot no “metāla” līdz šlāgerim, tas vienalga izklausītos pēc aktieru mūzikas, sauciet šo stilu kā vēlaties. Savukārt Kristiana gadījumā - visi no viņa gaida kaut kādas nenopietnības - un viņš tās labprāt arī piedāvā, līdz ar to pat tad, kad tiek izpildītas tādas skaistas dziesmas kā “Mātei”, tiek gaidīts un analizēts, kur te slēpjas kāds joks. Bet tā te nav.