Mazie roka faili. The Beatles un Pink Floyd
Ja godīgi, neesmu īpašs rokzvaigžņu biogrāfiju un memuāru cienītājs. Maķenīt jau smieklīgi šķiet, kad misters Kleptons vai vēl kāds misters jelnogrieztaukainosmatus Ozijs, ne mazums, brīnās – kā vispār spējis palikt dzīvs, praktizējot tik neveselīgu dzīves veidu. Viss jau būtu OK, ja ne virkne manu vienaudžu, nebūdami mūziķi, savulaik kaut ko pa ausu galam padzirdējuši par sex, drogs & rock`n`roll interpretēja to pa savam un viņiem tas beidzās pietiekami smagi.
Klāsa Vāveres grāmatu pārītis ar garajiem nosaukumiem The Beatles. Mūzika, cilvēki, notikumi un Pink Floyd. Mūzika cilvēki un cūkas tomēr ir ievērības vērtas. Lai gan abu vienlaikus izdoto darbu publiskošanas procesā bija aizdomas, ka šie darbi stabili ierindosies kategorijā Shit, cepuri nost Klāsa priekša. Jums var nepatikt The Beatles vai Pink Floyd, tomēr Latvijas apstākļos tas ir jauns un spēcīgs pavērsiens tajā žanrā, ko ārzemēs dēvē par ceļvedi idiotiem.
Abas grāmatiņas var salīdzināt ar enciklopēdisku šķirkli. Tikai atšķirībā no enciklopēdijas, kas apstulbina ar gadskaitļiem, nosaukumiem, uzvārdiem un žanriem, Klāss Vāvere savu tekstu ir izveidojis nevis bezkaislīgi informatīvu, bet ar attieksmi un pietiekami emocionālu. Tas rakstīts tā, kā labā žurnālā raksta labus rakstus, pievienojot dažādas faktu kastes, ilustratīvo materiālu un fotogrāfijas, neieciklējoties pie detaļām vai dramatiskiem notikumiem. Kompaktdiska formāta grāmatiņas pavēsta svarīgāko par grupām, viņu radīto mūziku, personībām.
Ņemot vērā, ka 21. gadsimta sākumā nav iespējams sakarīgi runāt par to kultūras slāni, kas sācis veidoties kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, es ieteiktu Roka failus iegādāties un izlasīt ne vien attiecīgā žanra faniem, bet arī Latvijas teātra, literatūras, mākslas kritiķiem un literatūras tulkotājiem. Diemžēl mūsu akadēmiskā izglītība pret acīmredzamiem 20. gadsimta otrās puses kultūras faktiem izturas ar augstprātīgu nevērību, un tad nu reizēm ir pat diezgan nožēlojami skatīties kā gudri un erudīti eksperti pinas ap visādiem «norvēģu kokiem», nezinot elementāras rokmūzikas ābeces patiesības. Pavisam briesmīgi kritiķis jūtas, kad kulta režisors Kristians Smedss ceļ galdā panku kultūras elementus, kas Latvijā vispār vīzdegunīgi tiek uzskatīti par tipisku kūtspakaļas produktu, kaut gan patiesībā ir visnotaļ nozīmīgs un auglīgs 20. gadsimta kontrkultūras slānis. Nenoliedzot klasiskās vērtības jāpiebilst, ka ir grūti komunicēt ar mūsdienu mākslu, tādiem plaša patēriņa intelektuāļiem kā, piemēram, Haruki Murakami, Mišelu Velbeku vai Kventinu Tarantino, nezinot roka un popmūzikas vēsturi. Klāsa Vāveres Roka faili šajā ziņā ir neliels špikeris visnotaļ nezināmā un miglā tītā kultūras teritorijā.