RECENZIJA: Machine Gun Kelly “mainstream sellout”
Pēc tetovējumiem klātā hiphopa mākslinieka Machine Gun Kelly (īstajā vārdā Ričards Kolsons Beikers) pievēršanās poppankam daudzi smīkņāja, ka tā nu gan tas nenotiek – tik kardinālas stilistiskās pārmaiņas var novest tikai pie tā, ka pazudīs iepriekšējie fani, bet jauni to vietā neradīsies.
Taču izskatās, ka smīkņāšanai nav pamata, un tā tas notiek gan - Apvienotās Karalistes topā “mainstream sellout” savā debijas nedēļā ērti iekārtojās Top 3 starp diviem citiem karstajiem jaunumiem Maikla Bublē “Hugher” un “Placebo” albuma “Never Let Me Go” izskatā, bet prasīgajā un roku cienošajā Vācijas topā palika tikai aiz “Placebo” un vietējā repa “stāra” Alligatoah. Jāatgādina, ka iepriekšējais studijas darbs “Tickets To My Downfall” (2020), kas bija pirmais MGK pieteikums jaunajā stilistikā, padzīvojās Top 3 abpus Atlantijas okeāna pusēm, un tas bija līdz šim labākais rādītājs šī mūziķa karjerā. Kopumā jaunajā albumā iekļauti 16 skaņdarbi, kuru ierakstā kā viesmūziķi piedalījušies tādi skaļi vārdi kā Lil Wayne, Blackbear, Willow, “Bring Me The Horizon” un citi. Producents - “Blink-182” bundzinieks Treviss Bārkers, ar kuru MGK sadarbojās arī iepriekšējā ripuļa tapšanas gaitā.
PAR. Nu jau vajadzētu aprast ar MGK jauno skanējumu, līdz ar to nav iemesla domāt, ka panākumi saistāmi tikai ar pirmo pārsteiguma efektu viņa pāriešanai uz poppanku - topi rāda, ka klausītāji atzinīgi novērtējuši šo soli. Diezgan viengabalains albums, neviens skaņdarbs īpaši nekrīt ārā no konteksta. Labākais - kopdarbs ar grupu “Bring Me The Horizon” dziesmā “Maybe” un stilīgais “Make Up Sex” (ar Blackbear), vēl ar interesi var klausīties “Sid & Nancy” un pazirgoties par interlūdiju “Wall Of Fame”.
PRET. “Metacritic” rangā šim albumam ir 54 punkti no 100 - tas ir šokējoši zems rādītājs, un, lai cik tas banāli neskanētu, nav dūmu bez uguns. Apbrīnojami, kā var radīt tik bezpersonisku albumu, kurā no paša Beikera kunga zīmīga ir tikai balss, turklāt arī tajā sazīmēt Machine Gun Kelly rokrakstu nākas ar lielu piespiešanos. Pārējais ir tāds dauzonīgs un draiskāks “Blink-182”, turklāt nevarētu teikt, ka kāda no šīm dziesmām īpaši paliktu prātā. Taču cilvēkiem šis albuma izstrādājums patīk, lai nu tā būtu…