RECENZIJA: Dream Widow “Dream Widow”

Pēdējās nedēļās topos no nekurienes bija saradušies dažādi grupas “Foo Fighter” senāk un nesenāk izdotie albumi, kas arī saprotams – aizsaulē aizejot kādam mūziķim (šajā gadījumā – “Foo Fighter” bundziniekam Teiloram Hokinsam), klausītāju interese par viņa darbiem pieaug mežonīgos tempos – tā nu tas šajā pasaulē diemžēl iekārtots…

Pie viena topos parādījās arī jau februāra beigās izdotā projekta “Dream Widow” albums, kam arī ir vistiešākā saistība ar Deiva Grola grupu - tas būtībā ir tās radītās šausmu komēdijfilmas “Studio 666” skaņu celiņš.

Šīs filmas sižets stāsta par kādu grupu, kas vecā savrupnamā Ensino (leģenda vēsta, ka tas atrodas Kalifornijā) nolēmusi ierakstīt savu desmito studijas albumu.

Šajā namā tā saskaras ar pārdabiskiem spēkiem, kas savukārt saistīti ar te iepriekš sabijušajiem mūziķiem no grupas “Dream Widow”, kas nu mēģina apdraudēt tagadējās grupas dalībnieku dzīvības un viņu plānus ierakstīt plati. Izrādās, ka “Dream Widow” vokālistam šeit savulaik “aizbraucis jumts”, un viņš radošo domstarpību dēļ noslepkavojis pārējos grupas kolēģus. “Mēs ierodamies šajā namā 25 gadus pēc notikušās traģēdijas, bez mazākā priekšstata par to, kas tur savulaik noticis. Manī iemiesojas šī vokālista un pārējo mūziķu gars, un arī visas studijas gars. Piemēram, dziesma “March Of The Insane” - tas ir viņu pazaudētais ieraksts, ko viņi paguva ierakstīt pirms slepkavības,” skaidro Grols. Šo demokasetītē ierakstīto dziesmu apstrādājot un pilnībā pabeidzot, visa elle tad arī sprūk vaļā un notiek pārējās šausmu lietas.

Atgriežoties no šausmu filmas sižetiskās līnijas reālajā dzīvē, stilistiski “Dream Widow” ir “stoner metal” ar ietekmēm no visdažādākiem metālmūzikas stiliem, sākot no ierindas “hard & heavy” līdz “doom” un pat graindkoram. Jāpiebilst, ka Grolam šāda mūzika nav sveša: 2004. gadā viņš izklaidējās “thrash metal” un tamlīdzīgu smagmūzikas stilu tematikā ar projektu “Probot”, kurā piesaistīja virkni smagās mūzikas zvaigžņu, sākot no Lemija Kilmistera (“Motorhead”) un Maksa Kavaleras (“Soulfly”) līdz pat Kronosam (“Venom”) un Lī Dorianam (“Napalm Death”, “Cathedral”).

PAR. Astoņas kompozīcijas, gandrīz katra savā stilā - kopumā tas ir vismaz interesanti, ja ne vairāk. Iesākuši ar pārspīlētu “graindkoru” “Encino” pusotras minūtes garumā, Grola vīri to visu noslēdz ar vairāk nekā desmit minūšu ilgo instrumentālo opusu “Lacrimus dei Ebrius”. Labākie gabali laikam gan tomēr ir efektīgais hororroks “Cold” un minētais “March Of The Insane”, kas stilistiski svārstās amplitūdā no “Venom” līdz “Motorhead”. Protams, albuma skanējumā jūtamas arī paša “FF” ietekmes to labākajās izpausmēs, piemēram, dziesmās “The Sweet Abyss” un “Angel With Severed Wings”.

PRET. Līdz šim likās, ka absolūti viss, kam ķeras klāt Deivs Grols, izdodas uz pieci ar krustu - vai tā būtu darbošanās grupā “Nirvana”, paša “Foo Fighter”, dalība citos projektos vai pat minētais “Probot”. Taču projekts “Dream Widow” liek šo tēzi apšaubīt - te ir virkne dziesmu, kuras klausoties gribētos Grolam pieklājīgi palūgt nekad un nemūžam tā vairāk nedarīt.