RECENZIJA: Amorphis “Halo”
Somu smagās mūzikas grupas “Amorphis” pēc skaita četrpadsmitais studijas albums, kura priekštecis “Queen Of Time” tika izdots pirms četriem gadiem.
Kas grupas dzīvē mainījies pa šo laiku? Praktiski nekas, nu jau kādu laiku “Amorphis” dreifē melodiskā “death metal”, progresīvā metāla un folkmetāla lauciņā (ar noslieci uz pēdējiem diviem), arī sastāvs kopš iepriekšējā albuma izdošanas nav mainījies. Tas nozīmē, ka grupas centrālā ass muzikālā ziņā joprojām ir ģitāristi Esa Holopainens un Tomi Koivusāri, kā arī taustiņnieks Santeri Kallio, bet vokālās lietas ir Tomija Joutsena pārziņā.
Jāatgādina, ka 1990. gadā Helsinkos dibinātā grupa sākotnēji spēlēja „death metal” ar „doom” piesitienu (jāizceļ šādā manierē iespēlētais albums „The Karelian Isthmus”), pēc tam piepina folkmetāla motīvus („Tales From The Thousand Lakes” tika bāzēts uz somu nacionālā eposa „Kalevala” motīviem), tad vienubrīd aizspēlējās līdz progresīvajam metālam, tad atgriezās melodiska un spēcīga „death & doom” apcirkņos, taču “Queen Of Time” un arī jaunajā platē atkal vairāk ir progresīvā metāla un pat folka elementu.
Tekstos joprojām dominē mītiskas tēmas, kas saistītas ar ziemeļu valstu folkloru. Paši somi pēdējos trīs albumus piesaka kā triloģiju, kam par iemeslu kalpo arī tas, ka tiem visiem ir viens producents - zviedrs Jenss Bogrēns. Ieraksts tapis biežos pārbraucienos starp Somiju un Zviedriju, kas pandēmijas apstākļos nebija tas vieglākais darbiņš, tomēr tas ir paveikts - albums ir mūzikas ierakstu veikalos. Jāpiebilst, ka tajā iekļauts arī Joutsena liriskais duets ar zviedru “hard & heavy” apvienības “Paatos” vokālisti Petronellu Netermalmu dziesmā “My Name Is Night”, ko sākotnēji bija domāts likt jau albumā „Under The Red Cloud”.
PAR. “Es ceru, ka šis albums kļūs klausītājiem par īstu izaicinājumu, jo to nāksies klausīties neskaitāmas reizes - tas nebūs no tiem darbiem, kuru noklausīsieties pāris reizes un aizmirsīsiet,” tā “groula” un “tīrā vokāla” pavēlnieks Joutsens, un viņam ir pilnīga taisnība - ar vienu reizi te nekas nebūs līdzēts, jo “Halo” tā īsti iepatīkas tikai pie kādas ceturtās vai pat piektās noklausīšanās reizes. Episki un monumentāli, smagi un melodiski - “Amoprhis” perfekti prot radīt dažādu metālmūzikas skanējumu sintēzi. Labākās kompozīcijas - “On The Dark Waters” un atmiņā paliekošā “The Moon”, tāpat jāatzīmē arī “A New Land” un “When The Gods Came”. Joutsena vokālā amplitūda ir pārsteidzoša un cieņu raisoša, jāuzteic arī Holopainens.
PRET. Ja 2015. gadā izdotais „Under The Red Cloud” apskatnieka vērtējumā bija viens no spēcīgākajiem gada albumiem (arī 2013. gada ripulim “Circle” nebija ne vainas), tad par “Halo” izteikt tik sajūsminātas atsauksmes negribētos. Mazliet par daudz progresīvā roka elementu, bet it īpaši par daudz “tīrā vokāla” kaitinoši liriskos dziedājumos.