RECENZIJA: Placebo “Never Let Me Go”
Grupas “Placebo” pēc skaita astotais studijas albums latvju mūzikas mīļus varētu īpaši interesēt trīs iemeslu dēļ: 1/ “Placebo” 22. jūnijā uzstāsies Siguldas pilsdrupu estrādē; 2/ albums ir pavisam svaigs, iznācis 25. martā; 3/ tas ir “Placebo”.
Turklāt, pārlapojot Braiena Molko grupas diskogrāfiju, nākas secināt, ka iepriekšējais angļu studijas albums “Loud Like Love” izdots 2013. gadā, tātad klausītāji jau būs paguvuši pamatīgi sailgoties.
Par pirmajiem diviem albuma priekšvēstnešiem kļuva dzīvespriecīgā “Beautiful James”, kura tekstuāli vēršas pret sabiedrības aizspriedumiem un aprobežotību, un pārdomas rosinošā “Surrended By Spies”, ar kuru tika turpināta mūsdienu cilvēka un apkārtējās vides izpēte, kam ieilgušais pandēmijas laiks ir īpaši auglīga augsne.
Šādā pat garā no saturiskā viedokļa ir ieturēts arī viss albums, kas arī saprotams - kas gan cits tobrīd, kad tapa jaunais skaņu materiāls (no 2019. - 2021. gadam), varēja būt cilvēku uzmanības epicentrā?! Jāpiebilst, ka šis ir pirmais studijas albums bez bundzinieka Stīva Foresta (viņš 2008. gadā nomainīja sākotnējā sastāva sitamo instrumentu meistaru Stīvu Hjūitu), kurš pameta “Placebo” rindas pēc iepriekšējā albuma izdošanas.
PAR. “Never Let Me Go” klausīšanās process tika uzsākts ar lielām bažām, taču rezultāts pārsniedza cerēto - izdevušos dziesmu te tomēr ir vairāk nekā tādu, kuras gribētos atstāt aiz šī ripuļa borta. “Placebo” albumu ievadošās dziesmas vienmēr ir smagnējākas - par to šeit gādā “Forever Chemicals”, kas ir visnotaļ labs gabals, tomēr lielāku interesi Siguldā radīs šajā pat nišā liekamā “Hugz”. No roķīgi liriskajām (vai otrādi) dziesmām - “Happy Birthday In The Sky”, no elektronizētajām - “Sad White Reggae”, ar kaut ko ausīs iekrīt arī “Twin Demons”, savukārt “Placebo” faniem droši vien patiks arī “The Prodigal” un “Try Better Next Time”. Protams, ar plus zīmi jāatzīmē arī jau pieminētā “Surrended By Spies”. Rezumējot - “Never Let Me Go” vērtību izcelšanai nav pat kārtējo reizi klišejiski jāslavina Molko vokālās īpatnības, jo šis vienkārši ir labs albums.
PRET. “”Placebo” šī gada Siguldas koncerta organizētāju vietā es viņu jauno, tikko iznākušo albumu nereklamētu vai vismaz noklusētu, ka tāds ir iznācis. Nu, vismaz tāds mans pirmais iespaids. Šorīt klausos vēlreiz un mēģinu pierast, ka ir tā, kā ir. Mūsu visu spoguļattēli atšķiras no tiem, kas bija pirms 22 gadiem. Pie mums brauc viena no izcilākajām 90. gadu rokgrupām - tas būtu korekts aicinājuma teksts. Sava laika roka klasika,” tā savā “Facebook” profilā raksta rokpublicists Uldis Rudaks, un arī šāds viedoklis ir viedoklis. Šķiet, gluži tik traki nav, lai gan, protams, jāatzīst, ka “Placebo” jaunāko laiku veikums nestāv līdzi viņu agrīnajai daiļradei, taču uz to neviens arī necerēja. Tiesa, diez vai jaunajā albumā vajadzēja sabāzt 13 skaņdarbus gandrīz stundas garumā - ja šī skaņu materiāla būtu mazāk, albums skanētu komplicētāk, un arī šaubīgu kompozīciju skaits būtu nelielāks - it īpaši beigu daļā.