RECENZIJA: Katrīna Dimanta “Krāsas”
Pat grūti iedomāties, kā un vai vispār šobrīd mūziķiem pareizāk pieteikt savus jaunākos garadarbus, ja būtībā visu domas ir kopā ar ukraiņiem, taču – radīts ir, kaut kad taču tas ārā jālaiž.
Lūk, mūždien dzīvespriecīgās, atraktīvās un harizmātiskās Katrīnas Dimantas debijas solo albums ar 11 dziesmām, tostarp jau dzirdētajiem singliem “Pipars” (ar tā anglisko versiju mūziķe sekmīgi atzīmējās “Supernovā”), “Tu uz mani paskaties” un “Baltu sniega ceļu eju”. Albums digitāli straumēšanas servisos parādījās pagājušajā pirmdienā, kad pašā rīta agrumā Katrīna viesojās LTV “Rīta Panorāmā” un atzina - Ukrainas traģisko notikumu sakarā jau bijusi doma atlikt albuma izdošanu arī trešo gadu, tomēr draugi šeit un Ukrainā pierunājuši to izdot, “lai, klausoties albumu, kaut vai uz to laiku novirzītu savas domas uz kaut ko citu”.
Albuma idejas sākums datējams jau ar 2017. gada janvāri, kad, koncertējot Austrālijā, Katrīna sarakstījusi dziesmu “Kur mēs mīļi runājam”.
“Albums ir eklektisks un labi atklāj dažādos veidus, kādos es dziedu, spēlēju un radu mūziku. Pops, folks, kantrī, reps - albumā ikkatrs varēs atrast vismaz vienu dziesmu, kas būs muzikāls pārsteigums!” sola mūziķe, savu piedāvāto stilu jau minētajā “Rīta Panorāmā” nodēvējot par “Katrīnas mistrojumu”. Daļa dziesmu jau ir skanējušas koncertos un guvušas klausītāju atzinību, tomēr albumā ir arī divas dziesmas, kuras klausītāji vēl nav dzirdējuši. “Vēlos, lai dziesmas rezonē ar cilvēkiem,” saka Katrīna, kura priecājas, ka varējusi dziesmu ilglaicību pārbaudīt koncertos vēl pirms ieraksta studijā.
Katrīna pati ir dziesmu tekstu autore, tomēr viņa izmantojusi arī latviešu tautas dziesmu tekstu, bet dziesmas “Turpināt” teksts ir aizgūts no Ojāra Vācieša. “Latviešu tautas mūzika ir tik milzīgs mantojums, kuru patiesībā mēs mūsdienās ļoti maz izmantojam. Tādēļ esmu priecīga, ka man ir iespēja šīm dziesmām iedot jaunu elpu,” norāda mūziķe. Albumā ierakstā Katrīna gan likusi lietā savas multiinstumentālistes talantu (it īpaši viņa pazīstama kā ukuleles guru), gan saspēlējusies ar tādiem mūziķiem kā Laimu Dimantu, Rolandu Zelču, Gintu Garūtu, Kristapu Strodu, Matīsu Uškānu, Jāni Eglīti, Reini Briģi, Edgaru Rakovski un Marku (Mārtiņš Gailītis).
PAR. Katrīnas balss var noraut jumtu, turklāt burtiskā nozīmē - šķiet, viņai uzstājoties mikrofoni, skandas un citas skaņu pastiprinošās iekārtas ir lieka greznība. Dimantas lielākais trumpis ir folkdziesmas, kuru lauciņā viņa jūtas kā zivs ūdenī (vai smilga pļavā), bet apskatnieka patīkamākais pārsteigums bija “Baltu sniega ceļu eju” un “My Voice” - spēcīgas, pārliecinošas un atmiņā paliekošas popdziesmas, no šīs pašas nišas ir arī simpātiskā “Saule riet tur tālumā”. Vēl viens pārsteigums ir arī “Kafija” ar roķīgo ģitārskanējumu un Katrīnas atraktīvo dziedājumu - kas to būtu domājis, ka viņa spēj arī tā! No tautiskajām melodijām pirmām kārtām izceļama “Kur mēs mīļi runājam”, savukārt zaļumballēs ļautiņiem droši vien patiks uzdancot pie mazliet kantrī stilā ieturētās “Bēdu manu lielu bēdu”. Protams, arī “Pipars” nav zaudējis savu lipīgumu, šī optimistiskā dziesma joprojām nav apnikusi un laikam arī nevar apnikt. Rezumējot - ir labi, varbūt pat ļoti labi.
PRET. Kā vienots albums šis “Katrīnas mistrojums” neturas kopā pilnīgi un absolūti nemaz, līdz ar to ir jautājums, cik daudziem klausīties gandrīz katru dziesmu atšķirīgā stilistikā liksies novatoriski un interesanti, un tas būs kā patīkams pārsteigums, savukārt cik daudziem tas kritīs uz nerviem. Šo rindu autoram gan subjektīvi uz nerviem sakrita Katrīnas vokalizēšana neko neizsakošo zilbju savirknējumos - protams, arī latviešiem tipiskais “la-la-la” u.tml. nav nekāds šedevrs, bet Dimantas “tiri piri”, “dio-po-pei” utt., u.t.jpr. var padarīt vienkārši traku.