RECENZIJA: Bryan Adams “So Happy It Hurts”
Kanādiešu rokveterāns Braiens Adamss – novembrī viņam apritēja 62 gadi – joprojām nenoņem kāju no gāzes pedāļa, un radošajā procesā viņam netraucē ne pandēmija, ne citas likstas.
Nupat klajā nācis viņa pēc skaita 15. studijas garadarbs, kas seko 2019. gadā izdotajam “Shine A Light”. Pats Adamss to raksturojis kā “atgriešanās dzīvē pēc Covid-19 pandēmijas albumu” (tobrīd vēl nevienam prātā nevarēja ienākt, ko ar ierasto kārtību pasaulē var sadarīt viens izkūkojies pensionārs Kremlī):
“Pandēmija un lokdauns pierādīja, ka dzīvei var arī pazust spontanitāte - pēkšņi apstājās visi ceļojumi, vairs neviens nevarēja tā vienkārši ielekt automašīnā un kaut kur doties. Tituldziesma ir par brīvību, autonomiju, spontānām sajūtām un atvērto ceļu vilinājumu. Šis albums pieskaras daudzām eifēmiskām lietām, kas patiesībā ir mūsu laimes un, kas pats svarīgākais, cilvēces turpinājums.”
Kopumā ducis nepretenciozu un Braiana Adamsa garā ieturētu dziesmiņu, līdz ar to praktiski vienīgā novitāte ir tāda, ka šis ir pirmais kanādieša albums, kas laists koncerna “BMG” paspārnē. Tiesa, klausītājiem no šādas novitātes ne silts, ne auksts. Līdzproducents - slavenais Roberts Langs, kurš strādājis arī ar “AC/DC”, “Def Leppard” un “Foreigner”, un tas gan klausītājiem varētu kaut ko izteikt, jo uzreiz top skaidrāks, aptuveni kādā stilā varētu būt šis albums.
PAR. Lai gan pēdējie Braiena Adamsa albumi lielākoties tikuši noklausīti kāda koncerta gaidās vai vienkārši aiz garlaikotas intereses, ko gan šis vīrs atkal saražojis, praktiski vienmēr nācies atzīt, ka kanādieša darbam nav ne vainas. Tāpat ir ar “So Happy It Hurts” - šis albums uz nerviem nekrīt, un tajā var atrast pat vairākas simpātiskas dziesmiņas. Piemēram, eleganto “On The Road”, rokenrolīgo “Kick Ass” vai dziedātājam tipisko “I Ain’t Worth Shit Without You”.
PRET. Neuzķerieties uz tituldziesmu “So Happy It Hurts”, kas tiek piedāvāta kā albuma ievadošais singls - šis melodiskais un līdz nelabumam šabloniskais gabals var atsist jebkuru vēlmi klausīties pārējo platē iekļauto skaņu materiālu. Protams, superhitus te neatrast, turklāt tas viss liekas jau dzirdēts kādā no iepriekšējiem Braiena Adamsa darbiem, bet ne uz ko vairāk arī nevarēja cerēt. Knaps trijnieciņš, kā jau lielākajai daļai no Adamsa albumiem.