RECENZIJA: Stereophonics “Oochya!”
Pēc velsiešu alternatīvā roka grupas “Stereophonics” var regulēt pulksteņus – ar apskaužamu regularitāti ik pa diviem gadiem tās diskogrāfijā uzrodas jauns studijas albums, šajā grafikā izlaižot vienīgi 2011. gadu.
Nu labi, ja būsim pavisam precīzi, tad pēc skaita 12. studijas albuma izdošanā arī gadījusies neliela nobīdīte, jo “Oochya” priekštecis “Kind” tika izdots 2019. gada oktobra beigās, taču norakstīsim to uz pandēmiju. “Stereophonics” sakarā ir pieminama vēl kāda apskaužama regularitāte: ja neskaita debijas albumu “Word Gets Around” (1997) un 2009. gadā izdoto “Keep Calm And Carry On”, visi pārējie Britu salās pabijuši Top 3, bet astoņi (!) albumi nostājušies topa pašā galvgalī. Izņēmums nav arī “Oochya!”.
Interesanti, ka sākotnēji par godu grupas pirmā singla “Looks Like Chaplin” iznākšanas 25 gadu jubilejai (tas datēts ar 1996. gadu) bijis plānots izdot “Stereophonics” labāko dziesmu izlasi, taču, kad grupas “frontmens” Kellijs Džonss sācis rakņāties pa mūzikas krātuves failiem, tad tajos atradis vairākus labus, bet nekad iepriekš neizdotus gabalus.
Pie tiem kārtīgāk piestrādāts, tie remāsterēti, pēc tam klāt pierakstītas vairākas jaunas dziesmas un - lūk, jaunais albums! Paši mūziķi to raksturojuši kā rokenrolīgāku nekā “Kind”. “Tā ir īstā mūsu būtība. Vienkārši dažkārt dzīvē pienāk periodi, kad gribas ieskatīties dziļāk sevī, bet tad vairs neizdodas imitēt šo rokenrola sajūtu. Taču man patīk dziesmas, kas būvētas uz ģitāru rifiem - man telefonā ir daudz tādu uzmetumu, bet, ja neesi attiecīgajā noskaņojumā, nav vērts pat mēģināt šādiem melnrakstiem sacerēt tekstus, nekas neizdosies. Pēdējos gados es nejutu nepieciešamo rokenrola atmosfēru, taču šoreiz viss sakrita veiksmīgi,” žurnālam “NME” stāstījis Kellijs Džonss.
PAR. Ar “Stereophonics” Britu salās laikam tāpat kā ar “Prāta Vētru” pie mums - lai ko šī grupa piedāvātu, viss tiks pieņemts “uz urrā”. Protams, velsieši savu identitāti nav mainījuši, līdz ar to arī savu burvību nav zaudējuši, turklāt te ir vairākas labas lietas. Ja precīzāk, tad to te ir tieši trīs: ekselentais hits “Do Ya Feel My Love?”, Bona Skota laiku “AC/DC” ar kaut ko atgādinošā “Running Round My Brain” un varbūt arī “Don’t Know What Ya Got”, ko akustiskajā versijā kādā savā mājas ballītē varētu uzraut Džons Bon Džovi. “Stereophonics” faniem ar stāžu noteikti patiks arī albumu ievadošā dziesma “Hanging On Your Hinges”.
PRET. Ko gan var gribēt no albuma, kam par iedvesmu kalpojuši iepriekš jau sarakstīti, taču tā arī neizdoti darbi - varbūt tie nav izdoti tāpēc, ka toreiz ar skaidru un objektīvu aci novērtēts, ka tie ir slābani?! Arī Rietumu mūzikas kritiķi atzīmē, ka no “Oochya!” dveš klišejiskums un tematisks pārgurums, kā arī visai neslēpti ironizē, ko gan var gribēt no ceturtdaļgadsimts senām idejām… Kur te Kellija Džonsa pieminētais “rokenrolīgums”, arī netop skaidrs. Turklāt “Stereophonics” pievīlusi arī spēja paškritiski paraudzīties uz sevi no malas - albumā iekļauti 15 skaņdarbi kopumā vairāk nekā stundas garumā, taču to visu gribas izslēgt jau ap kādu piekto gabalu. Nav saprotams, ko šis albums dara UK Top pirmajā pozīcijā.