RECENZIJA: Tears For Fears “The Tipping Point”
Pēdējā laikā atdzimušas vairākas godājamas mūzikas veterānu grupas, kuru dalībniekiem pandēmija acīmredzot nav ļāvusi sēdēt mājās rokas klēpī salikušiem, bet stimulējusi jaunradei.
Lūk, britu poproka grupa “Tears For Fears”, kura savu pēdējo studijas albumu bija izdevusi tālajā 2004. gadā, bet nupat aplaimojusi savus cienītājus ar pilnīgi jaunu plati.
Jāatgādina, ka šī grupa dibināta 1981. gadā, tās diskogrāfijā ir septiņi studijas albumi, no kuriem lielāko popularitāti guvis “Songs From The Big Chair” (1985), kas Britu salās un štatos ieguva attiecīgi trīskāršā un pieckāršā platīna diska statusu.
Tiesa, savulaik “Tears Of Fears” varēja klasificēt kā “new wave” grupu, bet šobrīd tas ir ierindas pops, varbūt ar nelielām poproka un pat ārtpopa piedevām, tomēr klausītāji šo grupu vienalga nav aizmirsuši - par to liecina arī relatīvi augstās vietas topos (Britu salās un Vācijā pat Top 3!). Ja par sastāvu, tad ierindā joprojām ir divi (un paši galvenie) vīri no grupas darbības pašiem pirmsākumiem - ģitārists, taustiņnieks un vokālists Rolands Orzabals, kā arī basģitārists, taustiņnieks un vokālists Kērts Smits.
PAR. Simpātisks albums - bez pretenzijām uz augsto mākslu, taču pietiekami kvalitatīvs, lai tas būtu pelnījis kaut vai tā noklausīšanos. Kaut vai tādas dziesmas kā ar sintīpopa elementiem apveltītās “The Tipping Point” un sprigano “My Demons”, interesanta ir arī “End Of Night”. Ja šī grupa uzstātos kādā vasaras brīvdabas festivālā, intereses pēc varētu aiziet tai “uzmest ausi”.
PRET. Jau 80. gados “Tears For Fears” praktiski ne ar ko nepalika atmiņā (atskaitot dziesmu “Everybody Wants To Rule The World”), kur nu vēl tagad…