RECENZIJA: Bērnības milicija “Apokrifi”

Lai gan šķita, ka indīroka grupa “Bērnības milicija” vairs varētu būt pieejama tikai senajos ierakstos un varbūt vēl kādā ekskluzīvā koncertā, izskatās, ka tomēr nē – janvāra beigās grupa pat viesojās Radio NABA raidījumā „Bitīt matos”, lai vēstītu par savu jauno piecu dziesmu EP.

Tiesa, par “jauno” šo darbu īsti nevar saukt, jo minialbums ierakstīts jau 2014. gadā, tā mikss pabeigts 2015. gada vidū, tomēr EP tā arī netika izdots vēl sešus gadus (oficiāli tas esot nācis klajā akurāt 2021. gada 31. decembrī).

Jāatgādina, ka “Bērnības milicijas” pirmsākumi meklējami 2002. gadā, kad tās rindās bija “underground” aprindās komentārus neprasošais Juris Simanovičs (balss, ģitāra) un Aiga Upiniece (bass), kuriem pievienojās Liene Hapanioneka (bungas) un Indra Lazdiņa (akordeons, klavieres, balss).

Pirmie oficiālie albumi - “Mūzika dejām” (2004) un “Naktī guļot uz muguras” (2008). Pēc dažādām sastāva maiņām Simanovičam ar Upinieci talkā nāca bundzinieks Aigars Valdmanis, un šādā sastāvā tika ierakstīts EP “Nevieta” (2011), taču interesantākais sekoja pēc tam - “Bērnības milicijā” iestājās vēl viens nopietns “andergroundists” Filips Derums (taustiņi, balss) un Valmieras studijā “Hodila” ierakstīts trešais pilnasinīgais albums “Dzeriet van Hutena kakao!”, kas tika izdots 2013. gada aprīlī. Arī pēc tam manīti pāris singli (“Brilles” un “Sātan, dod man to, kas tika apsolīts”, kas tika ierakstīts Ādmiņu ielas mēģinājumu jeb “mēģu” telpu izlasei “Ādmiņu 4-2” un izdots 2019. gada pavasarī), taču aktīvāka darbība it kā nebija plānota. Nu šie plāni laikam tiks pārskatīti, kas dod cerības “Bērnības miliciju” kaut kad redzēt un dzirdēt “dzīvajā”. Piemēram, viņi ļoti labi iederētos kultūras telpā “Noass”.

PAR. Kā superīgs gabals no muzikālā viedokļa jāatzīmē trauksmainais “Arlabunakti, istaba”, un šādus pat vārdus var teikt arī par dziesmām “Dzīves lietošanas instrukcija” un “Svešķermeņi”. Abām pēdējām ir gan pa kādai darvas pilei - pirmā ir par garu (teju sešas minūtes, lai gan pēc sajūtām to varētu beigt jau ap ceturto minūti), bet “Svešķermeņi” ir it kā lipināti kopā no diviem vai pat trīs atsevišķiem gabaliem. Taču kopējo pozitīvo iespaidu par darbu tas nebojā. “Šeit neviens nevienu neatmaskos / Jo visi zin’, ka vislielākais protests ir samierināšanās” un “tu esi laimīgs, tikai varbūt neesi par to informēts”, jo “plastmasas paradīze ir un paliek paradīze” (no dziesmas “Dzīves lietošanas instrukcija”) utt. - vienmēr ir fascinējuši Jura Simanoviča teksti.

PRET. Nedaudz mulsina minialbumu ievadošā “Ariela dziesma“, kas liekas no cita stāsta, un, aplūkojot “Bandcamp” pieejamo informāciju par albumu, izrādās, ka šī dziesma tapusi uz Viljama Šekspīra atdzejojuma Ernas Sprinces versijā bāzes. Varbūt nevajadzēja, jo “Bērnības milicijas” lielākais trumpis ir Simanoviča teksti, kuri arī kopumā rada šo savdabīgo grupas noskaņu.