RECENZIJA: Athodi Brīnumzemē “Zaļumballe”

Tuvojas nedēļas nogale un brīvdienas, līdz ar to atkal daudzviet strauji kāps grupas “Athodi Brīnumzemē” skaņu produkcijas tiražēšana mājas ballītēs. Šī šobrīd ir topa mūzika – kā to precīzāk definēt? - iereibušiem, iereibt gribošiem un/vai vairs to jau negribošiem pēciereibšanas dienas cilvēkiem.

Kas ir “Athodi Brīnumzemē”, kas tajā muzicē? Nav ne jausmas. Informācija par šo grupu un tās ierakstiem cirkulē no mutes mutē, piemēram, apskatnieks nepastarpināti par to uzzināja no “Singapūras Satīna” mūziķu (šķiet, Edgara Bāliņa) ieteikumiem sociālajos tīklos.

Nojaušams, ka spēlēt šie vīri prot, arī zilonis viņiem uz auss nav uzkāpis, savukārt stilistiski “athodi” skan kā grupu “7 Pieauguši vīrieši” un “Čipsis un Dullais” sajaukums ar “Singapūras Satīnu”, ja šādā stilā sagribētu spēlēt “PND” un iedvesmu smeltos no Edgara Šubrovska. Aptuveni tā, cerams, ka visiem viss uzreiz kļuva skaidrs (joks!).

“Esam pavisam nesen izveidota grupa no Rīgas, un šis ir mūsu debijas albums. Šķības notis, atskaņojušās ģitāras un nodrāzti akordi vislabāk raksturo grupas netīro skanējumu. Vokālo nodarbību un māsteringa budžets tika notriekts lētā alkoholā un tā transportēšanas izdevumos. Prom no tehnoloģijām un ego. Patiesi stāsti, likteņa ironija, un vienkārši kaut kas debils. Pievienotais apraksts ir par visu grupu un tās ideju kopumā. Nelielas pašironijas dēļ pagaidām vēlamies saglabāt intrigu un īslaicīgu grupas dalībnieku anonimitāti, ja tas ir iespējams,” par sevi vēsta šī grupa. Un vēl: “Lai arī brīžiem mažorīgās noskaņās, albums “Zaļumballe” diezgan necenzētos toņos atēno rutīniskas un reizēm nevajadzīgas uzdzīves sekas un tumšo pusi. Albuma dziesmu vārdi noteikti nav priekš visiem, taču tie, kas kādreiz pabijuši kādā no dziesmās aprakstītajam situācijām, sapratīs, par ko ir runa.”

PAR. Lai gan “athodu” dziesmām to prastuma un rupjo tekstu dēļ vajadzētu krist uz nerviem, tā nebūt nav, un “Zaļumballe” dīvainā kārtā patīk visu žanru piekritējiem, sākot no “metālistiem” līdz popa faniem. Pārspīlēta nopietnība, atmiņā paliekošas melodijas. Ieteicamākās dziesmas ir dzērājgabals “Rudens lapas” (“Ja tev šovakar nav plānu, varam pie****s / Izkurīsim visas cīgas, vakars ievilksies”), smeldzīgais un patiesais “Apburtais loks” (“Jo vairāk tu runā, jo mazāk tu dari / Tas ir apburtais loks, vai tu gribi tajā palikt?”), “Zaļimati” ar savu himnisko piedziedājumu (“Zaļi mati, pelēka dzīve / Zaļi mati, novemta grīda”) un aizgrābjošā “Es gribēju kā labāk” (ar šokējošo atziņu, ka “grēks nav būt pālī jau trešdienas rītā, grēks ir to nožēlot”) - sasodīti lipīgi gabali, kurus gribas atkārtot. Arī pavieglā “PND” stilā ieturēto “Komeni”. Tekstos izmantotās frāzes ir parupjas, taču - nu, ko citu teikt cilvēkam, kas “atnāk uz balli bez cīgām un streļī”, “runā par sevi un neklausās citos”, “neslauka brilli, kad netrāpa podā” un “vilcienā blakus man kotletes rij”? Pareizi, kā tas dziesmas nosaukumā teikts - “Ej nah**”! Bet ko nu daudz par šo albumu stāstīt - labāk vienreiz dzirdēt, nekā simtreiz no Bāliņa sociālajos tīklos lasīt.

PRET. No astoņiem albumā iekļautajiem gabaliem seši ir izdevušies, viens - ne pārāk (“Pejavu”), bet viens gan ir kaitinošs (“Tev ir stulbi draugi un tava mutere smird”). Gadās.