RECENZIJA: bfnl “/be/”

 
©Publicitātes foto

Ar grupu “bfnl” sanākusi atkalredzēšanās ar gada amplitūdu – uz kārtējo Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu “Zelta mikrofons”. Uz iepriekšējo viņi bija iesnieguši albumu “Eboniāde”, trumpī liekot dziesmu ar atmiņā paliekošo nosaukumu “Jāp*š man iekurīt” (starp citu, līdz nelabumam lipīgs gabals), bet uz šo viņiem bijis atrādāms jauns veikums “/be/”.

Šis projekts pastāv jau no 2014. gada, bet pilnā sastāvā savācies 2018. gada rudenī. Zvaigžņotākais tā dalībnieks ir vibrofonists un taustiņnieks Miķeli Dzenušku, kurš absolvējis Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļu, tiesa, nav pat skaidrs, vai viņš vēl muzicē šajā apvienībā - grupa īpaši nealkst publicitātes. Laikam taču jā, jo tieši Dzenuška minēts kā studijas producents, kā arī vismaz vienas no dziesmām autors (kopā ar Kārli Lauri Tohteru un Uģi Upenieku). 2021. gadā “bfnl” atzīmējās konkursā “Hadrons”, kura fināla tiešraidē Latvijas Radio 1. studijā sacentās sešas Latvijas Universitātes studentu grupas, un mūsu stāsta galvenie varoņi ieguva otro vietu (aiz Keitijas Bārbales).

“Grūti teikt par mērķiem un jēgu, bet lietas mēdz notikt pašas no sevis. Programmā ir brīva improvizācijas kompozīcijas kā brīvības saucieni laikā un telpā, bet cita kolektīva šķautne vēsta par mūsdienu problēmām un trendiem, ar ko saskaramies ikdienā,” sevi “ZM” anketā bija pieteikuši “bfnl”.

PAR. Kaut kāds šarms “bfnl” kompozīcijās ir, tas ir nenoliedzami. Piemēram, skaņdarbs “111”, kas tekstuāli ir kā grupas hita par “iekurīšanu” turpinājums (“Ķip esmu sakurījies, bet laikam vairs neštirī / Vienu kāsi nokurīju, bet līdz galam necepī / Varētu jau uzkurīt nākamo pēc brītiņa / Sataisīšu kārtīgo, lielu un bez cīdziņas”), savukārt muzikāli šis gabals ir psihedēlisks “garāžnieks” ar asām ģitārām un monotonu ritmu. Arī dziesmā “Influenceris” ir ironisks un sociāli ass teksts, turklāt tāds tas ir arī praktiski visās pārējās “bfnl” programmas dziesmās - no šī viedokļa vien to visu ir interesanti paklausīties. Lai gan grupa balansē uz pieklājības un labas gaumes robežas, tā tomēr ir pareizajā pusē - tajā, kurā viss neizklausās stulbi.

PRET. Atvainojiet, bet šis joks ir maķenīt ieildzis... Ja “Eboniāde” bija interesanta no šāda stila mūzikas (viņi paši to dēvē par “ebony rock”) atklāšanas viedokļa, tad divreiz kāpt vienā upē negribas. Bez tam - te arī nav tik atmiņā paliekošu gabalu, kā tas bija jau minētajā “/be/” priekštecī. Bet varbūt vienkārši vajag “uzkurīt”, tad tas viss “ieštirīs” un arī albums “iecepīs” - šķiet, tieši šāda ķermeniskajā stāvoklī esošajiem ir domāta “bfnl” daiļrade.


Sandris Vanzovičs