RECENZIJA: Hypocrisy “Worship”

 
©Publicitātes foto

Petera Tagtgrēna stūrētās zviedru leģendārās “death metal” grupas “Hypocrisy” jaunākais studijas albums “Worship” pērn bija viens no gaidītākajiem smagās mūzikas fanu aprindās – pēc skaita tas ir 13. šīs blices karjerā.

Nav brīnums, ka pēc tā tik ļoti ilgojās, jo iepriekšējais “Hypocrisy” albums “End Of Disclosure” tika izdots tālajā 2013. gadā. Starp citu, togad Tagtgrēns & Co ar šo ripuli un koncertu pabija arī Rīgā, klubā “Melnā Piektdiena”. Jāuzsver, ka Tagtgrēns šajos gados nebūt nav sēdējis bezdarbībā, jo paguvis ierakstīt pāris albumus ar savu blakusprojektu “Pain”, kā basģitārists piepalīdzēt grupai “Immortal” tās ierakstos, kā arī piedalīties kopīgajos darbos un nedarbos ar “Rammstein” līderi Tilu Lindemanu projektā “Lindemann”. Turklāt Peters ir studijas “The Abyss” īpašnieks un pieprasīts metālmūzikas producents - aizņemts vīrs!

Viena no pazīstamākajām Eiropas „nāvinieciņu” grupām „Hypocrisy” izveidota 1991. gadā, sevi skaļi piesakot jau ar savu debijas albumu “Penetralia” (1992), tomēr apskatnieks augstāk liktu „Osculum Obscenium” (1993), „The Fourth Dimension” (1994) un „The Final Chapter” (1997). Nu jau kādus desmit gadus “Hypocrisy” sastāvā izmaiņu nav - bez Tagtgrēna (ģitāra, vokāls) no sākotnējā sastāva ierindā joprojām ir arī basģitārists Mikaels Hedlunds, bet abi pārējie ir Tomass Elofsons (ģitāra) un Reidars Horghāgens jeb Horgh (bungas), tiesa, pēdējā albuma dalībnieku sarakstā Elofsons neuzrādās.

Arī stilistiski nu jau padsmit gadus “Hypocrisy” mauc bez izmaiņām - visiem saprotams, melodisks “death metal”. “Mēs šo albumu lipinājām kopā pa gabaliņiem divus gadus, līdz beidzot tas tika pabeigts. Iespējams, ka tas vienkārši gaidīja savu īsto brīdi, jo pašlaik tajā skartās tēmas ir pat daudz reālistiskākas nekā pirms diviem gadiem. Paldies, ka pagaidījāt!” tā Tagtgrēns.

PAR. Kopumā 11 kompozīcijas, kurās skartas Tagtgrēna iemīļotās citplanētiešu un zinātniskās fantastikas tēmas, miksējot tās ar pārdomām par jauno pasaules kārtību un sazvērestības teorijām - nudien īstais brīdis šādas ievirzes albumam! Skaidrs, ka “Worship” ir perfekti ierakstīts un producēts - būtu dīvaini, ja Tagtgrēna darbs tāds nebūtu. Smagnējas un skarbas, taču tajā pašā laikā arī relatīvi melodiskas kompozīcijas - viss pēc “Hypocrisy” labākajiem paraugiem. Labākās dziesmas: agresīvā un niknā “Greedy Bastards”, lēnā un hipnotiskā “We’re The Walking Dead” (tai vajadzētu labi izklausīties koncertos), draudīgā un atmiņā paliekošā “Gods Of The Underground”, klasiskās “Brotherhood Of The Serpents” un “Another Day” (tajās ieskanas kaut kas no “Morbid Angel”), vēl uzmanību piesaista arī “Dead World”, kurai mūziku sarakstījis Petera dēls Sebastjans. Pēc “Worship” noklausīšanās to gribas noklausīties atkārtoti - tas nav maz.

PRET. Nevarēt teikt, ka “Worship” sagādā vilšanos, tomēr no “Hypocrisy” bija gaidīts kaut kas vairāk. Daži grupas fani pauduši noraidošu attieksmi pret pārāk daudz albumā iekļautajiem lēnīgajiem gabaliem, tomēr tas it kā netraucē, toties, kas traucē, tas ir pārāk daudz ierindas dziesmu, kuras te varēja būt, taču tikpat labi to te varēja arī nebūt. Nav izteikti spilgtu kompozīciju. Protams, paldies jums, “Hypocrisy”, ka joprojām esat, tomēr - šis nav albums, par kuru gribētos teikt “noteikti nepalaidiet garām”...