RECENZIJA: Inspo “Space Between”

 
©Publicitātes foto

Ik pa laikam pa rokai (pa ausij) patrāpās kādas jaunas latvju apvienības veikums ierakstu lauciņā, kas noformēts vismaz līdz minialbuma skatam – bieži vien šie centieni neizrādās pieminēšanas vērti.

To nevarētu teikt par šo EP ar piecām kompozīcijām, kuras ievadošajai dziesmai “Harpy Eyes” nofilmēts pat videoklips. Tātad - “Inspo”.

Grupa izveidota 2020. gadā kā Aivara Lietaunieka solo iecere - šis ģitārists savulaik ir manīts grupā “By The Way”, kurā muzicēja kopā ar “Legacy ID” dalībniekiem Andi Jēkabsonu un Arti Apini, no kā noprotams, ka progresīvais metāls un roks viņam absolūti nav svešs lauciņš.

Iesākumā izdoti daži singli ar vairākiem viesvokālistiem, un 2020. gada decembrī dziesma “Set Sail”, kas ierakstīta kopā ar Ievu Jaudzemi, pat manīta “Radio SWH” apcirkņos. Taču 2021. gada vasarā sastāvs beidzot nostabilizējies, kad projektam pievienojusies dziedātāja Nadīna Stirniniece - par viņu internetā var uziet ziņas, ka meitene pirms pāris gadiem piedalījusies šovā “X Faktors”, kur kāpusi uz skatuves ar ģitāru rokā. Pašlaik grupas “Inspo” vārds gan kļuvis zināms arī plašākai auditorijai - teju vai mistiskā kārtā grupa ar indīroka stilā ieturētu dziesmu tikusi Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālās atlases jeb konkursa “Supernova” pusfinālā, tātad 5. februārī LTV ēterā to redzēs un dzirdēs ļoti, ļoti liels ļaužu pulks.

PAR. Jāatkārtojas, taču - ne visi jauno censoņu EP ir pieminēšanas vērti, bet šis ir. Stilistiski tas ir kaut kas uz progresīvā metāla pusi ar Eimijas Lī “Evanescence”) tipa vokālu, taču ar eksperimentāliem sānsoļiem dažādu citu žanru virzienā. Ļoti jaudīga ir jau minētā “Harpy Eyes”, interesanta ir liriskā “A Happy Place”, ar savu kulmināciju uzmanību piesaista “Sweet Uncertainty”, savukārt “Aspirations” vērts paklausīties no ģitārspēles demonstrējumu viedokļa - šajā nodarbē piepalīdzējuši arī Artis Apinis un Kārlis Šteinmanis.

PRET. Lielākais mīnuss - brīžiem nešķiet, ka “Inspo” paši zina, ko īsti vēlas spēlēt. Piemēram, instrumentālā “Aspirations” skan kā kaut kas no Džo Satriani repertuāra un asi kontrastē ar pārējo minialbumā iekļauto skaņu materiālu. Meitenei pie mikrofona vajadzētu kļūt vēl drošākai, bet visai grupai pielikt skanējumā vairāk smagnējības, lai nebūtu kā šobrīd, kad ir ne zivs, ne gaļa.