RECENZIJA: Limp Bizkit “Still Sucks”

Ieraugot pagājušā gada nogalē Apvienotās Karalistes albumu topā jaunu amerikāņu repmetāla pionieru “Limp Bizkit” albumu ar eleganto un iztēli rosinošo nosaukumu “Still Sucks”, taču tikai nožēlojamajā 79. vietā, gluži loģiski radās jautājums – kas tas tāds, “limpu” dziesmu izlase, varbūt kāds sens koncertnieks?

Nē, pilnīgi jauns studijas albums! Jāatgādina, ka ar jaunu studijas albumu “LB” savus fanus “biedēja” jau vismaz desmit gadus, un pirmais singls no šī ripuļa (tā darba nosaukums bija “Stampede Of The Disco Elephants”) tika izdots jau 2012. gada oktobrī - tas saucās “Lightz”. Līdz 2014. gada augustam tika izdoti vēl trīs singli - “Ready To Go”, grupas “Ministry” dziesmas “Thieves” kaverversija un “Endless Slaughter”, un, kad “limpi” 2020. gada februāra beigās ar koncertu uzstājās “Arēnā Rīga”, atkal tika piesolīta “disko ziloņu” izdošana. Nu jauns albums tiešām ir klāt, taču ar pavisam citu nosaukumu, turklāt tajā nav nevienas no minētajām četrām dziesmām, bet pavisam citi gabali. Daudz gan to nav savācies - ducis, turklāt pēc albuma kopējā garuma (ap pusstundu) šis materiāls vairāk pretendē uz EP statusu.

Albumā iekļauta arī “Don’t Change” - austrāliešu grupas “INXS” dziesmas kaverversija. Priecē “Limp Bizkit” sastāvs, kas ir pats optimālākais: vokālists Freds Dērsts un ģitārists Vess Borlends, kā arī basģitārists Sems Riverss, bundzinieks Džons Oto un DJ Lethal jeb Leors Dimants - emigrants no Latvijas.

PAR. Ja sastāvā ir Borlends, tā jau vien ir kvalitātes zīme - viņa skarbie ģitārrifi visuzskatāmāk dzirdami dziesmās “Out Of Style” un “Dirty Rotten Bizkit”, un arī mūzikas kritiķi jauno albumu uztvēruši diezgan vēlīgi. Albumā ir krietna deva ironijas, kas tomēr netiek pacelta farsa līmenī, piemēram, apsmaidīšanās par to, ka “Limp Bizkit” vairs sen nav tie, kas agrāk; ka viņi ir pilnīgi vectētiņi; ka Freds Dērsts ir štruntīgākais baltais reperis mūzikas vēsturē u.tml. - tas viss nevar nesimpatizēt, tāpat kā kopējais albuma noskaņojums, kurš ir vienkāršs - “mums pajāt”, un to vislabāk raksturo skaņdarbs “Snacky Poo”. Prieks, ka nekur nav zudis arī tipiskais “LB” skanējums, lai gan albums ir stilistiski ļoti sadrumstalots - no iepriekšējā albumā “Golden Cobra” dominējošiem ritmiem (bez abām sākumā jau minētajām dziesmām arī “Dad Vibes”) līdz pat gandrīz tīram hiphopam (“Turn It Up, Bitch”), akustiskai popdziesmiņai (“Goodbye”) un kaut kam “Nirvana” garā (“Barnacle”). Taču kopumā tas viss skan aizraujoši un interesanti.

PRET. Atliek vienīgi paraustīt plecus - tas ir viss, uz ko Dērsta kompānija ir bijusi spējīga kopš 2011. gadā izdotā grupas pēdējā studijas albuma “Golden Cobra”? Dērsts minējis, ka jaunajam albumam kopumā esot ierakstīts ap 30 skaņdarbu, viņš atlasījis tikai pašus spēcīgākos - kādi tad ir pārējie?! Brīžiem šķiet, ka “limpi” uz papīra uzmetuši dziesmu skices, taču nav turpinājuši tās attīstīt, tāpēc virkne gabalu garumā knapi sasniedz (vai pat nesasniedz) divas minūtes. Un “Don’t Change” - kāds “LB” nometnē varbūt tiešām cer, ka šis “kavers” gūs “Behind Blue Eyes” panākumus?