Pat grūti atminēties, cik reižu pie mums ir uzstājies vācu “hard & heavy” veterāns Udo Dirkšneiders, turklāt kādās tieši kombinācijās – pilnīgi noteikti ar leģendāro grupu “Accept” (pirmoreiz jau 90. gadu vidū), droši vien arī ar savu šā brīža pamatgrupu “U.D.O.”, bet pēdējoreiz, 2017. gada novembrī koncertzālē “Palladium”, ar savu blakusprojektu “Dirkschneider”.
Šis projekts tika veidots būtībā tikai tam, lai koncertos izpildītu arī “Accept” hitus, savukārt “U.D.O.” pārziņā atstātu oriģinālmateriālu, taču nu Udo nozvērējies “nekad un nemūžam” vairs “Accept” dziesmas koncertos nedziedāt, tātad - paliek tikai “U.D.O.”. No mūsu skatupunkta raugoties, tas viss ir interesanti arī tāpēc, ka grupa solījusi nākamgad atkal uzstāties Rīgā - mums atvēlēts 20. aprīlis, bet par koncerta norises vietu “U.D.O.” mājas lapā minēts klubs “Godvil”. Jāsaka, ka vācieši atvēzējušies uz diezgan pamatīgu tūri - no janvāra vidus līdz 10. maijam tās sarakstā minētas 70 (!) uzstāšanās, ieskaitot veselu virkni pasākumu plašajā Krievzemē. Starp citu, it kā Udo par “nekad un nemūžam” jau esot pārdomājis, tātad koncertā “Godvil” tomēr varētu skanēt arī “Accept” hiti.
Šāds koncertēšanas spars un jaunā studijas albuma nosaukums “Game Over” liek aizdomāties - varbūt tiešām viss, Dirkšneideram taču 6. aprīlī būs jau 70 gadu?!
Pagaidām nekas par “viss” oficiāli nav dzirdēts - pats Udo stāsta, ka jaunā studijas albuma vēstījums ir likt cilvēcei saprast, ja mēs neko nemainīsim savā uzvedībā un sadzīvē, mūs tiešām gaida “game over”, turklāt no dažādiem aspektiem raugoties. Pirms trīs gadiem “U.D.O.” sastāvu papildināja Tilens Hudraps (bass) un Dī Dammerss (ģitāra), kuri jaunajā skaņu materiālā pirmoreiz iesaistījušies arī kā dziesmu līdzautori. Bez Udo vēl pavadošajā sastāvā ir viņa ilggadējais ģitārists Andrejs Smirnovs, kā arī paša dēls Svens Dirkšneiders pie bungām.
PAR. Udo ir Udo - tā ir metālmūzikas klasika. Ja slinkums klausīties visu jauno albumu, pietiks ar tā ievadošo dziesmu “Fear Detector”, bet vēl ieteicamas ir “I See Red”, himniskā “Metal Never Dies” un “Midnight Stranger”.
PRET. Oriģinalitātes nekādas - arī šis ir 100%-“Accept” ar jau gadu desmitiem tiražēto skanējumu un paša Metāla Maestro ar kādu citu grūti sajaucamo vokālu trumpī. Tiesa, vai klausītāji vēlētos dzirdēt kaut ko citu? It kā nē, taču “Game Over” lielākais trūkums ir nevis tā oriģinalitātes, bet spēcīgu gabalu trūkums. Ap kādu septīto vai astoto dziesmu (attiecīgi “Kids And Guns” un “Like A Beast”) šo pasākumu drošo varētu arī beigt, bet Udo albumā kopumā iebāzis 16 gabalus, iestiepjot to visu vairāk nekā stundas garumā. Ja nu galīgi ideju aptrūcies, Udo nav pakautrējies tās aizlienēt no paša kādreiz jau sacerētajām dziesmām, piemēram, “Time Control All” motīvos var ar neapbruņotu ausi saklausīt kaut ko no “They Want War”.
