RECENZIJA: Emigrate “The Persistence Of Memory”
“Emigrate” ir grupas „Rammstein” ģitārista Riharda Kruspes blakus projekts, kas vismaz formāli ir pierakstīts Ņujorkā.
Tas izveidots 2005. gadā ar ideju apvienot muzikāli līdzīgi domājošus eiropiešus, kuri, kā jau to var noprast pēc grupas nosaukuma, par savu mītnes vietu izvēlējušies okeāna otru krastu. Bez Kruspes šajā projektā toreiz iesaistījās francūzis Arno Žirū, kas pazīstams kā mūzikas biznesmenis, ilustrators un dizaineris, bet „Emigrate” rindās pievērsās basģitārai un fona vokālam, kā arī ritma ģitārists Olsens Involtīni, pazīstams producents, kurš sadarbojies arī ar „Rammstein” un savulaik remiksējis tādus viņu hitus kā „America” un „Haifisch”. Pie bungām studijas darbos tika likts somu čellistu grupas „Apocalyptica” dalībnieks Miko Sirens.
Līdz šim šīs industriālā metāla grupas diskogrāfijā bija albumi “Emigrate” (2007), “Silent So Long” (2014) un “A Million Degrees” (2018) - visi trīs ārkārtīgi interesanti un spēcīgi darbi.
Sagaidot ceturto studijas albumu, iesākumā tika atvērta “Emigrate” mājas lapa un atklājās lieli jaunumi - izrādās, Kruspe jau trīs gadus palicis bez saviem domubiedriem, kurus nomainījuši vācu producents un arī mūziķis Skajs van Hofs pie basģitāras un zviedru grupas “Clawfinger” dalībnieks Henka Johansons pie bungām. “”The Persistence Of Memory” - tas ir process, kas iesākās jau pirms 14 gadiem. Pēc ļoti smaga mana dzīves perioda kļuva skaidrs, ka šis ir īstais brīdis to izdot. Mērķa sasniegšanas process man vienmēr bijis interesantāks par pašu mērķa sasniegšanu - centieni kaut kur nokļūt un nepārtraukta robežu paplašināšana liek man justies joprojām dzīvam. Un es tiešām joprojām esmu dzīvs!” mīklaini filozofējis Kruspe. Izrādās, pēc “Europe Stadium Tour ‘2019” ģitārists esot kritis smagā depresijā un pat prātojis, varbūt vispār mest mūzikai mieru un pievērsties kaut kam citam, tomēr viņa radošā būtība uzvarējusi šīs pārdomas.
PAR. Arī šo albumu caurvij “Emigrate” raksturīgais industrializētais skanējums, kas šo projektu padarīja pievilcīgu ar iepriekšējiem albumiem. Ieteicamākie gabali - par singlu izvirzītais “Freeze My Mind” un mazliet “mensoniski ramšteinīgais” “Hypothetical”, vēl varbūt arī “Blood Stained Wedding”.
PRET. Vai, vai, vai… Varbūt pie vainas kardinālās pārmaiņas “Emigrate” sastāvā (pie jaunajiem skaņdarbiem aktīvi esot līdzdarbojies arī taustiņnieks Andrea Marino) vai Kruspes depresīvais noskaņojums, bet šim albumam negribas likt pat divas zvaigznītes. Pietiek jau tikai ar tā pirmajiem diviem gabaliem, lai būtu skaidrs, ka nekas labs nav gaidāms - “Rage” ir industrializēts un neinteresants rokgabals, bet grupas “Pet Shop Boys” izpildījumā pazīstamā hita “Always On My Mind” kaverversija (tās oriģinālu pirmoreiz izdeva Gvena Makreja 1972. gadā) ar pašu Tilu Lindemanu pie mikrofona vispār teju nošķebina. Arī tālākajā albuma gaitā ir maz interesanta, brīžiem tas pat krīt ūdeņainā elektropopā (“Come Over”, daļēji arī “You Can’t Run Away”), brīžiem šķiet, ka “Emigrate” ir aizmirsuši, kāpēc vispār savākušies un spēlē vienkārši spēlēšanas pēc. Nu nē, mēģini vēlreiz, Rihard…