RECENZIJA: Duran Duran “Future Past”  

“Duran Duran” – jāatzīstas, ka jau bija piemirsts par šo grupu, kura savulaik šā brīža 40+ paaudzi ieveda “new wave” un sintīpopa pasaules burvībā, un kuru daļēji pat gribētos dēvēt par “Depeche Mode” priekšteci.

Iespējams, ka atmiņas par šo grupu tā arī netiktu uzjundītas, ja ne jaunais albums “Future Past”, kurš pēkšņi un ne no kurienes uzradās Britu salu topa trešajā vietā, piekāpjoties tikai Eltonam Džonam un Lanai Del Rejai. Izrādās, ka šī 1978. gadā Birmingemā izveidotā apvienība joprojām ir pie dzīvības un labas veselības, nav pajukusi, un tās sastāvā arī šobaltdien ir vokālists Saimons Le Bons, taustiņnieks Niks Roudss, basists Džons Teilors un bundzinieks Rodžers Teilors! Pat vairāk - “Duran Duran” ir pie tik labas veselības, ka joprojām rada jaunus un jaunus studijas albumus, kuru kopskaitā viņiem ir nu jau 17 (viens gan nav oficiāli izdots). Iepriekšējais no tiem nāca klajā 2015. gadā - “Paper Gods”, tātad arī ilgstošu dīkstāvi piesaukt nav iemesla. Par jauno albumu runājot, pirmais, kas krīt acīs, ir tas neticamais fakts, ka trūkstošā ģitārista lomu šajā albumā uzņēmies Grems Koksons no “Blur”. Viesmūziķu statusā redzama arī Tūve Lo, japāņu grupa “Chai”, repere Aivoriana Dolla un pianists Maiks Gersons, kurš strādājis arī ar tādām zvaigznēm kā Deividu Boviju, “Nine Inch Nails” un “The Smashing Pumpkins”, savukrt viens no līdzproducentiem ir monumentālais Marks Ronsons. Kopumā ducis dziesmu.

PAR. Mazliet nostaļģisku sajūtu, Saimona Le Bona (viņam ir jau 63 gadi!) joprojām maģiskais vokāls un 80. gadu apvienojums ar modernu skanējumu - tas viss kopā padara “Future Past” par gana klausāmu darbu. Par to, ka pulveris šai grupai vēl ir sauss, var pārliecināties kaut vai pēc albuma ievadošā skaņdarba “Invisible”, šajā gadsimtā klausītājs (un arī paši “Duran Duran”) tiek atgriezts ar “Give It All Up” (kopdarbs ar Tūvi Lo) un “Hammerhead” (kur nu kādā šīs desmitgades albumā bez hiphopa ritmiem - te par tiem gādā Aivoriana Dolla!), vēl varētu pieminēt tādus gabalus kā “Anniversary” (Le Bons tiešām tā šobrīd vēl var nodziedāt?) un sintīpopu visā tā krāšņumā “Beautiful Lies”. Rezumējot - simpātisks albums.

PRET. Bail iedomāties, kā “Duran Duran” pašlaik varētu izskatīties un izklausīties koncertos - varbūt to labāk nekad neuzzināt… Protams, nekā sensacionāla te nav, arī superhitu (un pat liela kalibra hitu) te nav - ja šī albuma autori nebūtu “Duran Duran”, diez vai tas būtu trešajā vietā kaut Bulgārijā.