RECENZIJA: Manic Street Preachers “The Ultra Vivid Lament”

 
©Publicitātes foto

Velsiešu alternatīvā roka grupas “Manic Street Preachers” jaunākais albums kā drīzumā pa “Rail Baltic” sliežu ceļiem auļojošs ātrvilciens uzbrāzās britu topa pirmajā vietā un lika atminēties, ka, šķiet, šī ražīgā grupa kādu laiku ar jauniem studijas darbiem topos nav manīta – kā pēdējais viņu albums prātā palicis 2018. gadā izdotais “Resistance Is Futile”.

Izrādās, tā arī ir - “Manic Street Preachers” pēdējos gados ar jaunu albumu klajā laišanu ir piebremzējuši, taču kopumā šīs grupas 30 - 35 gadus ilgajā karjerā (atkarīgs no tā, kuru gadu ņem par atskaites periodu) “The Ultra Vivid Lament” ir pēc skaita jau 14. studijas ripulis. Starp citu, bez jaunā diska par Nr.1 Apvienotajā Karalistē līdz šim bija kļuvis vēl tikai “This Is My Truth Tell Me Your” (1998), bet vēl septiņi grupas albumi tikuši Top 3. Sastāva ziņā “Manic Street Preachers” rindās nekādu brīnumu nav - Džeimss Dīns Bredfīlds, Nikijs Vairs un Šons Mūrs muzicē trijatā. Jāatgādina, ka velsieši divreiz uzstājušies arī latvju zemē - 2008. un 2012. gadā „Positivus Festival” ietvaros.

PAR. Neskatoties uz apskatnieka ierasti skeptisko noskaņu pret “Manic Street Preachers” un viņiem līdzīgo britu daiļradi, šoreiz laikam tiešām jāpiekrīt Rietumu mūzikas kritiķiem (“NME”, “The Times”, “The Irish Times” u.c.), kuri likuši šim darbam četras zvaigznes. Ļoti respektabls albums, pasniegts kā augstas klases mūzikas restorānā pie ar baltiem galdautiem smalki klātiem galdiem un ar producentiem elegantu viesmīļu lomās. Labākie gabali - ja raugās no radiostaciju viedokļa, tad kopā ar Džūliju Kamingu no amerikāņu grupas “Sunflower Bean” ieskaņotā “The Secret He Had Missed” un/vai “Orwellian”; jau raugās no ierindas klausītāja viedokļa, tad “Into The Waves Of Love” un Marka Lenegena no “Screeming Trees” gluži vai Nika Keiva balsī piedziedātā “Blank Diary Entry”.

PRET. Protams, tāds “jēlroks” kā “Still Snowing In Sapporo” (starp citu, tā ir albuma ievadošā dziesma) un vēl virkne līdzīgu gabalu stadionos droši vien skanētu izcili, bet albumu klausoties tās uzdzen žāvas un velk uz miegu. Arī kopumā “The Ultra Vivid Lament” atstāj līdzīgu iespaidu, taču tas nav nekas jauns - tāda ir “Manic Street Preachers” un, citējot pašam sevi, “viņiem līdzīgo britu” firmas zīme.