RECENZIJA: Inokentijs Mārpls “Kauliņi ir mesti”

Ja nu ir kāds brīdis, kad prasīties prasās pēc grupas “Inokentijs Mārpls” daiļrades, tad šis – ik rītu varētu simboliski sākt ar viņu dziesmām par Ameriku (ja prātā nāk Krišjānis Kariņš) un Krieviju (plus vēl arī citām valstīm, kas mums dāvā neizdevušos prezidentus, migrantus utt.), kas varētu, delikāti izsakoties, “atšūties”, vai arī par priekšniekiem, kurus varētu sabradāt, romantiski pie viena padungojot kaut ko par cilvēku fizioloģiskajām vajadzībām no dziesmas “Kakā, kakā”.

Savukārt 2020. gada nogalē klajā laistajā izlasē “Latvijas Punk/HC Nr.8” iekļautā dziesma “Cilvēki mirst” vispār šobrīd varētu kļūt par skaudrās realitātes himnu: tajā uzskaitīti 14 dažādi, lielākoties muļķīgi, veidi kā nomirt, jo “cilvēki mirst, mirst katru dienu / katru stundu tie mirst”, piemēram, “tie aizrijas ar gaļu”, “tie pakaras kokā”, “tos apēd zivs”, un, protams, “tiem piemetas visādas riebīgas slimības”.

Taču cik nu ilgi skandināsi vecās, labās dziesmas - klausītājiem nepieciešams ari kaut kas jauns. Pagājušajā piektdienā “Inokentijs Mārpls” ar nelielu koncertiņu peldošajā mākslas centrā “Noass” plānoja prezentēt savu jaunāko studijas albumu, taču - pietrūka burtiski pāris dienu… Nu nekas, kauliņi vienalga ir mesti, jo grupas sestais studijas albums “Kauliņi ir mesti” ar duci dziesmām (plus vienu outro) ir nodots klausītāju vērtējumam. Vairums kompozīciju sacerēts pēdējo gadu laikā, taču ir divi skaņdarbi arī no 80. gadu beigām, kas tagad transformējušies mūsdienīgākā skanējumā - “Draugi” un “Ha ha hā”. Starp citu, ne tikai mūsdienīgākā skanējumā, bet arī gūstot mazliet citu jēgu, jo 80. gadu beigās Latvijā aktuāli bija pavisam citi iebraukušie “draugi”, par kuriem Dambis dziedāja: “Tūkstošiem draugu katru gadu / Negrib vairs atpakaļ mājās braukt”.

Līdzās oriģinālkompozīcijām albumā ietverta arī krievu grupas “Kino” līdera Viktora Coja dziesmas “Māte anarhija” kaverversija (protams, latviski, tikai absolūti neatpazīstamā versijā), kā arī dziesma “Izdzītais” ar dziesminieka Imanta Dakša tekstu, kas izdota izlasē “Skalbe. Dzirnavās”. Ir arī jau minētās “Kakā, kakā” un “Cilvēki mirst”, kuras tekstā dzirdamā frāze “tie izkrīt pa logu” no pašreizējā skatu punkta skan pavisam īpaši - gandrīz visās albuma dziesmās basu iespēlējis Skrips (Ivo Stankēvičs), kura dzīvība traģiski aprāvās šā gada februārī tieši šādā veidā... Pēc viņa došanās mūžībā kā basģitārists ierakstā un koncertos tika pieaicināts Renarts Braufmanis, kurš iepriekš muzicējis tādās grupās kā “Nejautā”, “Fuck Art”, “UFO Grupa”, “Voiceks Voiska” u.c., bet pašlaik paralēli spēlē arī Horena Stalbes un Inta Ķergalvja jeb Spaisa brigādē “Riga Reggae”.

Dziesmas ierakstītas pie Ģirta Laumaņa jeb Lomika viņa “Hodila Records” studijā, bet viena arī pie Jāņa Dubava. Atsevišķi instrumenti rakstīti pie Mārtiņa Burkevica, Ginta Lundberga un Uģa Vītiņa. Pāris dziesmu ierakstos dalību ņēmuši arī viesmūziķi - “Manipulē” taustiņus piespēlējis Kaspars Bindemanis, piedziedājusi Santa Miščenkova, bet perkusijas iespēlējis Nils Īle, savukārt dziesmā “Ha ha hā” piebalsis ir Sniedzes Prauliņas pārziņā, bet flautu iespēlējusi jau ilgstoši ārzemēs dzīvojošā Inguna Rubene (savulaik pazīstama kā Černova). Albuma noformējumā izmantoti grupas līdera Raimonda Lagimova jeb Dambja zīmējumi, kā arī nu jau mūžībā aizgājušā Skripa zīmējumi. “Albuma noskaņa ieturēta plus mīnus klasiskajā “mārplībā”,” komentē Dambis. “Galvenokārt runāts par nāvi, dzīvniekiem, meitenēm, sociālpolitiku un citām aktuālām tēmām.” Ja nu ir vēlme tikt pie jaunā albuma CD vai kasetes (jā, kasetes!) formātos, jāraksta Dambim vai “IM” sociālā tīkla “Facebook” kontos. Plate pagaidām ir tikai idejas līmenī, bet gan jau būs arī tā.

PAR. Iespējams, ka pie vainas ir pašlaik valstī esošā situācija un/vai paša noskaņojums, taču apskatnieka vērtējumā šis ir labākais albums “mārplu” vēsturē. Ja citos albumos līdzās teicamiem gabaliem bija arī pa kādai darvas pilei, piemēram, iepriekšējā albumā “Tup’n turies” (2015) tādi bija abi pēdējie skaņdarbi “Mēs esam viens” un “Āmen!”, tad jaunajā ripulī ir diezgan grūti atrast kaut ko, kam “piesieties”. Albumu ievada “Cilvēki mirst”, par ko jau minēts - dziesma īsti vietā un laikā. Tas pats sakāms par dziesmu “Draugi”, lai gan tajā skartā tēma ir slidena, jo šobrīd nevis “tūkstošiem draugu katru gadu / atnāk pie manis medus ēst”, bet gan drīzāk “nāk medu nest” - tā vismaz izskatās veroties uz “boltiem” un “voltiem”… Par meitenēm - tās ir teicami panciskā dziesma “Tu man te” un regejiskā “Manipulē”, no kurām pēdējā Dambis demonstrē vārdu spēles meistarību (“tu ar mani, mani pulē”, “tu ar mani sevi pulē”, “tu ar sevi manipulē” - liec komatu, kur gribi!), arī smieklīgā “Bumbiņas”. No revolucionārajiem gabaliem, kādi vienmēr ir “IM” arsenālā, jāizceļ “Uz priekšu, dzīvnieki”: “Uz priekšu, dzīvnieki, uz priekšu, lopi, apēdiet cilvēkus, bradājiet tos!”, jo ir jau arī par ko: “tie nocērt kokus un piesārņo upes / tie sagandē zemi un bojā gaisu”. Bez jau minētajām kompozīcijām pēc vairāku reižu klausīšanās iepatīkas arī “Skelets skapī”, un taisnība vien ir: katram ir savs skelets skapī, kuru “vajag barot, jo tas grib ēst, to vajag slēpt, lai nerādās”, lai gan vispār “skelets grib gulēt kapā”. Un vēl par albuma noslēdzošajiem gabaliem: “Piramīda” ir kompozīcija piecu minūšu garumā ar ģitārām 70. gadu roka stilā, savukārt outro “Baigas beigas” ir ar mobilo telefonu ierakstītie ielu trokšņi no mītiņa 2020. gada 12. decembrī, kam īpašu noskaņu piedot ilustrācija - mazā Raimonda 70. gados darināts zīmējums. Piecas balles no piecām.

PRET. Iepriekšējā sadaļā jau minēts, ka “jaunajā ripulī ir diezgan grūti atrast kaut ko, kam “piesieties”, un tā arī ir - neatradās pat viena uz nerviem krītoša dziesma (arī ar “Ha ha hā” beigu galā izdevās aprast). Ja nu vienīgi: virkni dziesmu klausoties, tēmu ziņā uzreiz nāk prātā ciešas paralēles ar iepriekš izdotajām “IM” dziesmām, it kā vārdi vienkārši būtu modificēti un pārlikti citā veidnē, piemēram, “dzīvniekus” var salīdzināt ar “Demokrātisko dziesmu” u.tml.