RECENZIJA: Kurts “Laikā”

 
©Publicitātes foto

Savulaik uz latvju hiphopa skatuves kulta statusu iemantoja “S’T’A” ar Žaku un Kurtu tās sastāvā, kas dažos interneta avotos pat tiek dēvēta par otro latviešu repa grupu aiz “Fact” – tā kā šī blice parādījās 90. gadu beigās, tas pat varētu tā arī būt.

Pazīstamākā “S’T’A” dziesma bija “Labais puika”, bet albums - ar sarkano vāciņu (protams, ne tikai to) atmiņā palikušais “Manas pilsētas skati”. 2006. gadā iznāca Kurta soloalbums “Pilsētas leģendas”, kas tapa sadarbībā ar DJ Krii, savukārt pēc tam viņš hiphopā darbojies periodiski - izveidojis starptautisku mūziķu apvienību SEKKTA, izdevis arī vairākus singlus, tomēr vairāk bija dzirdēts par Žaku, kurš kā Jacques Of S’T’A ar dažām dziesmām par sevi atgādināja skaļāk.

Albums “Laikā” tiek pieteikta kā Kurta atgriešanās. Kā norādījis pats mūziķis, jaunais albums ir muzikāls ceļojums laikā, kurā skaņdarbu pēc skaņdarba klausītājs dodas no 2000. gada līdz mūsdienām. “Kopš tās dienas, kad pirmo reizi uzkāpu uz skatuves, ir pagājuši daudzi gadi, un laiks nav stāvējis uz vietas - tāpat kā hiphopa mūzika un es. Lai gan zinu, ka daudziem gribētos iekāpt tajā pašā upē otrreiz, to nevar, un vispār - vai vajag? Šis albums ir kā simbolisks ceļojums no tiem laikiem, kad, daudzuprāt, zāle bija zaļāka, uz mūsdienām. Tajā var dzirdēt daudzas atsauces uz maniem agrākajiem darbiem un daudz apslēptu vēstījumu. Nevienā dziesmā neko neesmu pateicis tāpat vien un vietām nepavisam nebūs tā, kā pirmajā brīdī šķiet. To varēs saklausīt tikai rūpīgs klausītājs.”

Albumā kopumā iekļautas 11 šogad tapušas Kurta dziesmas, kā arī divi skiti. Līdzās pašam Kurtam albumā dzirdams arī mūziķis un producents Fakts (Jānis Šmēdiņš), kā arī provokatīvā repere BDM un jaunais izpildītājs Amanito. Albums ierakstīts “Prime Time Studio” Jelgavā pie Jāņa Šmēdiņa, tajā iekļauto dziesmu instrumentālo pavadījumu autori ir vairāki producenti - gan mūsējie, gan arī bītmeikeri no Krievijas, Vācijas, Kazahstānas, ASV u.c.

PAR. Skarbi no vēstījuma viedokļa un ļoti kvalitatīvi no mūzikas un producēšanas viedokļa. Klausoties tādus gabalus kā “Sekundes tikšķ atpakaļ” un “Parāds” (šāds stāsts tiešām ir dzirdēts realitātē), uzmetas gluži vai zosāda, cik tie emocionāli precīzi aizved atpakaļ tajos un vēl tālākos laikos. Arī turpmākais albuma stāsts ir līdzīgs, aizdomāties un atmiņās pakavēties liekošs, un auss aizķeras pie tādām dziesmām kā “Sudraba karotes”, “Kurš kuru” un “Vēlās stundas”, bet no muzikālā viedokļa subjektīvi kā pievilcīgāko gribētos kronēt “Crazy” - te savu odziņu piedod cerīgā repere BDM. Izskatās, ka šogad cīņā par Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu “Zelta mikrofons” hiphopa albumu nominācijā būs pamatīga grūstīšanās, kurā Kurts pilnīgi noteikti nebūs statista lomā. Tikai negribētos, lai kāds(i), albumu pat īpaši neizprotot, censtos tā sakarā piesaukt “augsto mākslu”, tas ir, vilkt paralēles ar ansi, kurš arī izpaužas citādāka līmeņa hiphopā. “Šeit katrā stūrī redz viedo / Bāz, zini kur, savējo viedokli” (no dziesmas “Šaubu nav”).

PRET. Šis albums klausāms gandrīz kā audiogrāmata, tikai bēda tāda, ka lielākā daļa mūsdienu hiphopa fanu diez vai vispār sapratīs, par ko stāsts - “S’T’A” laikos taču viņi knapi bija (vai pat nebija) dzimuši. “Nevienā dziesmā neko neesmu pateicis tāpat vien un vietām nepavisam nebūs tā, kā pirmajā brīdī šķiet, un to varēs saklausīt tikai rūpīgs klausītājs” - te Kurtam pilnīga taisnība, tā arī ir, tikai nolasīt viņa domu nav nemaz tik viegli, bet cik gan būs to “rūpīgo klausītāju”, kas centīsies sevi apgrūtināt ar dziļākas jēgas meklējumiem?! Kurts brīžiem dziesmās nevis dzied un pat neskaita pantus rečitatīvā, bet vienkārši runā - tas gan galīgi neiet pie dūšas.