Pirmdiena, 27.maijs

redeem Dzidra, Dzidris, Gunita, Loreta

arrow_right_alt Izklaide \ Mūzika

RECENZIJA: Very Cool People “50 Years of Influence + 30 Years of Cool Equals 13 Years of Music Hooliganism”

© Publicitātes foto

Pagājušajā piektdienā, tātad astotajā datumā, VEF Kultūras pils kafejnīcā tika prezentēts džezfanka grupas “Very Cool People” astotais studijas albums, uz kuru bija atnākuši astoņi… oi, atvainojiet, krietni daudz vairāk viesu ar pašu Raimondu Paulu priekšgalā.

Starp citu, tas zināmā mērā itin labi raksturo “VCP”: šāda svinīga pasākuma cienastā siļķe “šubā”, “semečkas” un tamlīdzīgi brīnumi, viesu lokā - Maestro; fotogrāfijas ar kaimiņzemes tautai raksturīgo paklāju fonā, taču mūziķu disciplīna tik augstā līmenī, ka katrs no rīta ir nomainījis savu “Facebook” profila bildi pret savu foto ar paklāju; uz skatuves astoņi augstākās raudzes “profi”, kas izpilda nopietnu mūziku absolūti dauzonīgās noskaņās utt. “Latvijā zināmākā džezfanka grupa “Very Cool People” turpina māksliniecisko lidojumu neierobežotas dauzīšanās augstumos: šoreiz tas sasniedzis astotā albuma “50 Years of Influence + 30 Years of Cool Equals 13 Years of Music Hooliganism” huligānisko atzīmi jeb pozitīvu muzikālo ironiju par Latvijas turbulento jaunāko laiku pagātni,” tā tika pieteikta instrumentālā albuma iznākšana.

Ja vēl mazliet par statistiku, tad šis ir grupas piektais albums, kas izdots kopš 2017. gada, tādējādi “VCP” joprojām pilda savulaik doto solījumu, ka katru gadu tiks izdots stilistiski citādāks jauns lieldarbs, kas savukārt nozīmē cieņas izrādīšanu 60. un 70. gadu mūziķu darba kultūrai, kad šāda prakse bija ierasta lieta. “Grupas dalībnieki ar šo albumu pasakās saviem pedagogiem jeb iepriekšējai mūziķu paaudzei, kas līdzēja džezam un rokenrolam izdzīvot arī dzelzs priekškara šajā pusē, kā arī trakajos deviņdesmitajos. Viss pateikts jau tā nosaukumā (ja kāds to spēs līdz galam izlasīt… - aut.) - džezs šeit savijas ar klasisko mūziku, Balkānu mūzika ar metālu, “surf” mūzika ar fanku un soulu, bet kormūzika ar klezmeru un citu Latvijā dzīvojošu tautu muzikālo mantojumu.” Tā arī ir, kaut kas no visa minētā te tiešām ir saklausāms. Albums ir oriģinālskaņdarbu apkopojums, kura autori ir gan grupas ģitārists un vadītājs Elvijs Grafcovs, gan saksofonisti Māris Jēkabsons un Kristaps Lubovs, gan bundzinieks Andris Buiķis, gan taustiņnieks Māris Vitkus, kuram šī bijusi publiskā debija komponēšanā. Albums ierakstīts leģendārajā Rīgas Reformātu baznīcas pagraba studijā “Mints Music” pie ne mazāk leģendārā skaņu operatora Tāļa Timrota. Ierakstīto materiālu miksējis Andris Buiķis Ciemupē, bet producējis Elvijs. Māsterversiju savukārt uzmeistarojis Deivs Makneirs “Dave McNair Mastering” studijā Ziemeļkarolīnā, kur noslīpēti arī ģitārista Čārlija Hantera, Boba Dilana, Deivida Bovija, Brūsa Springstīna un vēl citu pasaulē atzītu mūziķu darbi.

Noteikti jāpiemin arī albuma dizains, ko veidojis Gatis Pakalns - Londonā dzīvojošs dizaineris, kurš pirms 14 gadiem radījis arī nu jau slavenos “VCP” kaķus. Jaunā albuma vāku rotā reāla, pie sienas piestiprināta 2 x 2 metru paklāja fotogrāfija. Šo tepiķi pēc Gata izstrādāta dizaina parauga grupa pasūtīja Beļģijā, jo tā izrādījās tuvākā vieta, kur var pasūtīt tik īpaša dizaina paklājus. Albuma bukleta fotosesijai īpaši tika sagatavota arī pati siena - Māris Vitkus uz tās izlīmējis īpašas, “no vētrainajiem laikiem” mantotas, tapetes. Tad Elvijs ar Māri kādā Rīgas mikrorajonā iegādājušies tikpat autentisku dīvānu, kas tad arī kļuvis par galveno fotografēšanās platformu grupas dalībniekiem. “Kopējā albuma dizaina ideja plivinās kaut kur starp vēsturisku ģimenes albumu un 90. gadu mūzikas cienītāju artefaktiem.” Pat fiziskais CD izveidots ar izdomu - tas apdrukāts kā matrice, kādas pavisam vēl nesen bija katra nelegālā mūzikas “nokačātāja” mājās.

PAR. Ja šajā albumā iekļautās kompozīcijas kā atsevišķi singli varbūt uzreiz arī neiegājās, tad šajā kopējā noskaņā katrs skaņdarbs ir savā vietā, savā laikā un ar savu īpašo raksturu. Piemēram, roķīgais “Oskar” - pilnīgi skaidrs, ka tam jābūt tieši tur, albuma noslēdzošajā daļā, savukārt pēc tā izcili iederas tieši elegantā “Yellow Bride”! Kā ievadošais gabals tiek piedāvāts “Rapid Dough / Peļmjaški”, kurš pat videoklipā īsti nenolasās, taču albumā klausītāju uzreiz ieved “VCP” nokrāsās un atrāda mūziķu individuālo meistarību (taustiņnieks ir debešķīgs!). Starp citu, katram “VCP” mūziķim kādā skaņdarbā atvēlēta vieta viņa beneficei - gan basģitāristam Jānim Olekšam, gan pūšamo instrumentu meistariem (superīgā Laura Rozenberga un ne mazāk lieliskie Māris Jēkabsons, Kristaps Lubavs un, protams, Oskars Ozoliņš), gan sitamo instrumentu monstram Andrim Buiķim, gan jau minētajam taustiņniekam Mārim Vitkum, gan Elvijam Grafcovam, kurš parasti asociējas kā “VCP” līderis, zīmols un virzītājspēks, taču pie viena viņš ir arī teicams ģitārists. Ja par skaņdarbiem, tad bez jau minētajiem gabaliem apskatnieks vēl īpaši gribētu izcelt pārliecinošās “Deep Fried” un “Thirty Fourth Festival”, smieklīgo “Renegade” (ar fragmentu, šķiet, no “Baltās tuksneša saules” un līdz galējībai pārnopietno piedziedājumu “bābābā”), vesternu stilā ieturēto “Alone In Biksti” un teju uz hārdroku pretendējošo “Around The Harvest Field”. Bet vispār te var klausīties - un arī jāklausās! - visu pēc kārtas.

PRET. Žēl, ka nav iespējams personalizēties mūziķu noskaņojumā un domu gājienā, kāds tas bijis, attiecīgo darbu sacerot. Piemēram, “Thirty Fourth Festival” esot radies pēc neskaitāmiem koncertiem, kad viss jau ir tuvu prezidenta Egila Levita piesauktajai robežai ar atzīmi “piegriezies”, taču, to klausoties, tādas asociācijas nerodas. Nez, kā šīs kompozīcijas uztvers tie klausītāji, kuriem ar šiem humorpilnajiem un dauzonīgajiem vīriem (un dāmu) iepriekš nav bijis nekādas saskarsmes, kuri stāstus un leģendas par to nebūs lasījuši, un kuri mēģinās šo lieldarbu klausīties no augstās mākslas pozīcijām?