RECENZIJA: Lilla Veneda “Live Ritual”
Pagājušajā nedēļā klubā “Republika” uzstājās poļu grupa “Lilla Veneda” - straujie un niknie “black / death metal” puiši no Vroclavas.
Pie mums viņi jau ir bijuši pirms kādiem diviem gadiem, kad iesildīja savus daudz slavenākos novadniekus “Vader”, taču šoreiz “Lilla Veneda” bija ticis “hedlaineru” gods. Lai arī koncerts nebija plaši apmeklēts, tas bija ļoti jaudīgs un kvalitatīvi nostrādāts, liekot painteresēties par šo poļu grupu mazliet sīkāk. Nu, tad lūk. Vroclaviešu apvienība pastāv jau ilgāk nekā desmit gadus, tās diskogrāfijā ir ierakstīts minialbums “Black Aeon” (2010), pilnie albumi “Diagnosis” (2012) un “Lilla Veneda” (2018), savukārt šā gada jūlija pēdējā dienā klajā laists koncertnieks “Live Ritual”, kas būtībā bāzēts uz iepriekšējā albumā iekļautajām dziesmām plus pievienotas divas jaunas kompozīcijas - šo programmu poļi tad arī spēlēja Rīgā. Ja par grupas jokaino nosaukumu, tā saucoties 19. gadsimta poļu “literatūras barda” Juliuša Slovacka sarakstīta drāma. Taču tas arī viss, ko oficiālajos ziņu avotos izdevās uzzināt par “Lilla Veneda” - visai mīklaina brigāde.
PAR. Koncertnieks, kas neizklausās pēc koncertnieka - laikam rakstīts stingras pandēmijas “lokdauna” apstākļos, kad kluba zālē varēja atrasties tikai paši mūziķi, skaņotājs, netīšām tur aizkavējusies apkopēja un pāris maskās ievīstīti klausītāji… Pluss - to var mierīgi klausīties kā studijas albumu, nekādi blakus trokšņi netraucē. “Lilla Veneda” lielākais trumpis ir tas, ka viņi, atšķirībā no daudzām blekmetāla brigādēm, neslimo ar vienveidību un pārmērīgām tieksmēm parādīt un pierādīt, kuri te ir paši smagākie un ekstremālākie pasaulē. Smalkas nianses līdzās enerģiskam un skarbam sniegumam, ritma maiņas līdzās gruntīgam skaņas vilnim. Īpaši izceļamas dziesmas “The Witch And The Dead” (šī ir apskatnieka favorīte!), “Stabat Lilla Dolorosa” un “Entropy Blaze”, arī “Chmury” (dzīvajā gan tā izklausās labāk), bet jaunais gabals “Scratched Crown” liek ar cerībām vērties poļu grupas nākošā albuma virzienā.
PRET. Ja grupa, kura savās kvalitātēs daudz neatpaliek, piemēram, kaut vai no pagājušajā nedēļā klubā “Melnā piektdiena” redzētajiem austriešu “Belphegor” joprojām ir tik relatīvi mazpazīstama un uz koncertu Rīgā spēj pulcēt tikai saujiņu klausītāju, kaut kas nav kārtībā ar menedžmentu. Jo ar muzikālo piedāvājumu tai viss ir labākajā kārtībā.