RECENZIJA: Katō “Es tā jūtos”
Pagājušajā ceturtdienā Tallinas kvartālā strauji uznākušo drēgnumu un aizdomīgus lietus mākoņus vēl paguva apmānīt dziedātāja Katō, īstajā vārdā Anna Zankovska, prezentējot savu pirmo pilnmetrāžas albumu.
Tā pamatā ir desmit dziesmas, no kurām publiski līdz šim pieejams bija tikai februārī izdotais singls “Naktstauriņš”. Uz skatuves dziedātāja kāpa kopā ar savu pavadošās grupas dārgakmeni Unu Danielu Aizgali (teicama fona vokāliste, turklāt vēl piespēlē taustiņus un liek lietā arī no sava drauga Rick Feds aizgūtās “pirkstubungošanas” prasmes), vienu no šā brīža labākajiem sesijas ģitāristiem Jāni Kalniņu, kā arī latvju popmūzikas mistisko tēlu Zebreni, kurš nekādā gadījumā nav producents Kaspars Ansons, un šajā koncertā bija ieradies tikai aizvietot Ansonu, kurš nekādā gadījumā nav matainais un bārdainais Zebrene. Ak, jā, kopā ar Zebreni Katō iedziedājusi arī albuma tituldziesmu, kas ir svaigākais radiostacijām nodotais viņas singls.
Jāatgādina, ka iepriekš bekvokālistes lomā sevi pieteikusī Anna Zankovska (viņa šajā ampluā Latvijas delegācijas sastāvā pat divreiz bijusi Eirovīzijas finālā!) kā solomāksliniece Katō pie latvju popmūzikas debesīm uzmirdzēja 2019. gada februārī, kad izdeva superīgo singlu “Es gāju par tālu”. Tā paša gada rudenī klajā nāca viņas minialbums “Ko mani putni ēd” ar jau minēto “Es gāju par tālu”, draisko tituldziesmu “Ko mani putni ēd”, šobrīd mazliet piemirsto “Pilns mēness”, tīnisko un lipīgo “Tu sit ārā man korķus”, kā arī grupas “Raadio” dziesmas “Automāts” kaverversiju. Pērn Katō atzīmējās ar jestro “Ej ratā” (tai ir teicams videoklips), bet šogad lidinājās ar “Naktstauriņu”. Par jaunā albuma konceptu dziedātāja saka tā: “Bieži pieķeram sevi pie domas - vai ir vēl kas sarežģītāks par cilvēku?! Mēs esam tik ļoti apzināmi un neapzināmi reizē. Mūsos mājo daudz sajūtu un emociju, un tajās iespējams apmaldīties tiktāl, ka šķiet, nebūs iespējams atrast ceļu atpakaļ. Es daudz analizēju sevi un savas sajūtas dažādās situācijās, tāpēc likumsakarīgi, ka tas atspoguļojas arī manā daiļradē.”
Albums tapis ciešā sadarbībā ar producentu Kasparu Ansonu. “Darbs pie albuma sevī ietvēra pilnu emociju arsenālu. Pēc minialbuma “Ko mani putni ēd” ar Katō nonācām pie atklāsmes, ka mums nepieciešams pamainīt muzikālo virzienu, jo darot to pašu nespēsim just piepildījumu. Lai to panāktu, mēģinājām rast dažādus risinājumus, piemēram, dziesma “Acis” ir tapusi kanonā, kas ir agrīnajai akadēmiskajai mūzikai raksturīga tehnika. Iespējams, klausīšanas procesā tas izteikti nenolasās, bet mērķis bija mainīt radīšanas skatupunktu - to, kā domājam un uztveram dziesmu rakstīšanas procesu. Ir skaņdarbi, kas sevī ietver vairākas modulācijas un tempu maiņas - vēlējāmies padarīt popmūziku sarežģītāku, bet tajā pat laikā klausītājam viegli uztveramu. Skaņdarbus arī vieno kompozīciju elementi, kas savstarpēji sasaucās dziesmu laikā, piemēram, Katō balss tembrs pārtaisīts sintētiskā skaņā - iespējams, riskējot ar lēnāku radīšanas procesu, bet tādā veidā padarot mūziku unikālu. Šajā albumā jūtamas arī indī mūzikas žanra iezīmes, man kā producentam atgriežoties pie analogām vērtībām - autentiskiem sintezatoriem un dzīviem instrumentiem,” šīs sarežģītības, stāstot par albuma radīšanas procesu, kā jau to viegli noprast, pieder Ansonam.
PAR. Jau mazliet bērnišķīgais debijas EP jeb minialbums parādīja, ka šai dziedātājai ir potenciāls (it īpaši tandēmā ar Ansonu), tāpēc apskatnieks no Katō jaunā darba gaidīja daudz, un - dziedātāja tiešām nav pievīlusi. Te ir virkne ar labiem (vai pat teicamiem), lipīgiem un atmiņā paliekošiem pop- un/vai “pop & dance” gabaliem, tomēr kā Nr.1 no šī albuma gribētos ieteikt fenomenāli skaisto un izjusto “Acis”. Jau ar pirmo noklausīšanās reizi ausīs momentā iekrīt “Dziesma” (ja precīzāk - tās piedziedājums), uzteicamas ir arī tādas dziesmas kā “Alibi”, “Kanibāls” (ieturēta tipiskā Katō nedaudz ironiskajā stilā), ar sintīpopa piešprici apveltītā “Cukurs”, mūsdienīgais pops “Morzas ābece”, kārtējais otrās pusītes “pasūtīšanas” tēmai veltītais gabals “Atšujies”, protams, arī jau atklausītais “Naktstauriņš”. Lieliska ir arī albuma ilustrācija, ko veidojusi Zane Zaķe, un kura, kā teikts anotācijā, “ataino ne tikai tā ideju, bet arī dziedātājas un producenta sajūtas par mūzikas radīšanas procesu pēdējā gada laikā.”
PRET. Mazliet pārsteidz albuma ievadošās dziesmas izvēle. “Laika mašīna”, protams, ir ļoti labs gabals, bet tas drīzāk piestāvētu citai Ansona aizbilstamajai Aijai Andrejevai, tas neraksturo Katō - šķiet, ka te vairāk ir no producenta Ansona, nevis pašas Katō, bet varbūt viņa konkrētajā brīdī teikusi, ka “es tā jūtos”... Dziesmu nosaukumi gan Katō ir vieni no tracinošākajiem visā latvju popmūzikā, sākot jau no naivajiem “Tu sit ārā man korķus” un “Ej ratā” un turpinot ar šī albuma “Alibi”, “Kanibāls” un “Cukurs” (vai kāds pēc tiem var kaut aptuveni apjaust, par ko būs stāsts?!), bet kronis visam ir “A.T.Š.U.J.I.E.S. (jā, tas rakstās tieši tā!) un dziesma ar nosaukumu… “Dziesma”.