RECENZIJA: Imagine Dragons “Mercury - Act 1”

 
©Publicitātes foto

Pirms pieciem gadiem amerikāņu rokgrupa “Imagine Dragons” iesāka latvju koncertdzīves gadu, uzstājoties “Arēnā Rīga”.

Arī pirms tam viņi pie mums jau bija uzspēlējuši - “Positivus Festival ‘2013”. Kad nākamreiz? Kas to lai zina… Jaunais ieraksts tapis trīs ilgus gadus, kas šai apvienībai skaitās diezgan pailgi, bet mēs visi taču saprotam, kādi šobrīd ir laiki… Jāatgādina, ka “Imagine Dragons” pastāv no 2008. gada. Pie grupas izveides vainojams vokālists Dens Reinoldss, kurš tās radīšanai pieaicinājis savu draugu ģitāristu Veinu Sermonu, savukārt viņš ieteica divus savējos - basistu Benu Makkī un bundzinieku Denielu Placmanu. Tā nu visi četri kopā muzicē vēl šobaltdien. Jau pēc debijas albuma “Night Visions” (2012) iznākšanas kritiķi grupai veltīja slavinošus epitetus: “Billboard” nosauca viņus par “gada debitantiem”, bet izdevums “Rolling Stone” dziesmu “Radioactive” atzina par “gada lielāko rokmūzikas hitu”. Pēc tam tika izdots albums “Smoke + Mirrors” (2015), bet tad “ID” blieza teju vai dupletā, it kā justu, ka drīz sāksies grūtie laiki - “Evolve” (2017) un “Origins” (2018). Protams, “Imagine Dragons” ir izteikta stadionu un lielo haļļu koncertgrupa, tomēr vajag jau arī repertuāru, ko tajās spēlēt. “Mercury - Act 1” šo repertuāru nodrošina, piedāvājot 13 jaunas kompozīcijas. Ieraksts tapis zvaigžņotā producenta Rick Rubin aizgādā.

PAR. Katru dienu “Mercury - Act 1” klausīties negribētos, bet tā - visnotaļ pieņemams albumiņš, kurš lielā stadionā un “dzīvajā” izklausītos pavisam labi. Ievadošā dziesma “My Life” vispār ir teju vai monumentāla kompozīcija, tāpat gribētos ieteikt noklausīties rotaļīgo “Lonely”, atmiņā nez kāpēc iekrītošo “Easy Come Easy Go”, kā arī roķīgās “Dull Knives” un (it īpaši!) “Cutthroat”.

PRET. “NME” šim darbam iešķiebuši tikai divas balles un paziņojuši, ka tam pietrūkst oriģinalitātes, bet citi kritiķi pat norādījuši, ka, lai gan “platē ir dažas dziesmas, kas jums varētu patikt, lielāko daļu no tām jūs drīzāk ienīdīsiet”, un “albums ir drīzāk kaitinošs nekā iedvesmojošs”. Šķiet, tik skarbas atsauksmes “merkūrijs” gan nav pelnījis, taču par kaitinošajiem gabaliem varētu piekrist, kā pirmos to rindā liekot ar kaut ko no “Queen” laikiem atgādinošo “Monday”, ar hiphopa noskaņu sašpricēto “Giants” un it kā reiz jau dzirdēto “It’s OK”. Arī par “Dull Knives” domas dalīsies, jo tajā izmantotie vokālie paņēmieni ir visnotaļ apšaubāmi.