RECENZIJA: The Killers “Pressure Machine”

 
©Publicitātes foto

Aptuveni pirms gada apskatnieks savu recenziju par amerikāņu “The Killers” jaunāko studijas ripuli “Imploding The Mirage” sāka ar vārdiem “tikai sestais studijas ripulis grupas teju divdesmit gadu ilgajā mūžā – maz?”. Nu jāsaka “jau otrais grupas studijas albums gada laikā – vai nav par daudz?”. Starp abiem izdevumiem tiešām nav pagājis pat gads – “The Killers” iepriekšējais albums pērn oficiāli tika izdots 21. augustā, bet šis darbs datējams ar 13. augustu.

Taču “Pressure Machine” uzreiz iekrīt acīs ar divām lietām - to trijatā ierakstījuši Brendons Flauers, Deivs Kjūnings (viņam tā ir atgriešanās studijā kopā ar grupu) un Ronijs Vanuči (pārējie ir pieaicinātie mūziķi), savukārt stilistiski tas tiek pieskaitīts pat folkroka saimei, un tas nav liels pārspīlējums. Albumā iekļautās dziesmas ir kā stāsti no amerikāņu mazpilsētiņas Nefī Jūtas štatā, kur grupas līderis Flauers pavadīja lielu daļu bērnības, - katrs no cita stāstnieka. Kopumā 11 gabali, par kuriem Rietumu mūzikas kritiķi sajūsmā situši plaukstas - četras zvaigznes “NME” vērtējumā, bet ir arī izdevumi, kas tam devuši pat visas piecas balles. Kritiķi jauno darbu ideoloģiski salīdzina ar “killeru” otro studijas albumu “Sam’s Town” (2006) - iespējams, ka tā tas arī ir.

PAR. Albums skan tā, it kā tiešām būtu ne tikai pierakstīts, bet arī rakstīts kaut kur dziļos Jūtas štata laukos. Tādas dziesmas kā “West Hill”, “Quiet Town” un “Sleepwalker” ir diezgan enerģiskas un uz to klausīšanos plašos laukumos stimulējošas, savukārt lirisku gabalu cienītājiem patiks kopā ar Fēbi Bridžersu ierakstītā “Runaway Horses”. Jāieklausās tekstos, tas attiecas visu albumu.

PRET. Noklausoties pirmos pāris gabalus, jau šķiet, ka tik traki nebūs, taču nākamie divi (“Terrible Thing” un “Cody”) pārliecina, ka būs gan… Apskatnieks nekad nav bijis “The Killers” fans, bet nomainīt šīs grupas ierasto stadionroku pret gandrīz folkroku - tas nu ir par daudz… Iepriekš “The Killers” pārlieku ietekmējās no Brūsa Springstīna, bet šoreiz tam klāt nākusi arī sajūsmināšanās par Džoniju Kešu un viņam līdzīgiem izpildītājiem. Grupas agrīno darbu cienītājiem “Pressure Machine” būs pamatīga vilšanās.


Sandris Vanzovičs