RECENZIJA: Yngwie Malmsteen “Parabellum”

Runājot par rokmūzikas ģitāras virtuoziem, 80. – 90. gados pirmām kārtām tika piesaukti trīs – Stīvs Vei, Džo Satriani un Ingvī Malmstīns. Slavenajam zviedram Malmstīnam nupat apritēja 58 gadi, un tikpat nesen viņš laida klajā savu kārtējo soloalbumu – kopumā viņa kontā ierakstāms 21 dažādos sastāvos un individuāli izdots studijas lieldarbs.

“Parabellum” tapis ilgākā laika posmā, kam iemesls, protams, bija pandēmija, taču šajā gadījumā “ilgāks laika posms” nav attiecībā uz iepriekšējo izdoto albumu (“Blue Lightning” tika izdots tikai pirms diviem gadiem), taču uz to, cik daudz laika Malmstīns atvēlējis ierakstam - koncertu nebija, tāpēc Ingvī varējis izspēlēties studijā pēc sirds patikas. Stilistiski nekas nav mainījies - tas pats Malmstīna “neoclassical metal” ar bezgalīgi daudz soloģitāras partijām.

PAR. Jābrīnās, ka cilvēkam no šīs galaktikas var tik ātri kustēties pirksti pa ģitāras stīgām - “Parabellum” katrs topošais ģitārists var izmantot kā mācību materiālu, lai gan atkārtot to tāpat diez vai būs lemts. Interesanti, ka Malmstīns spēj uz ģitāras atveidot tādas skaņas, kas šķiet piederīgas pavisam citam instrumentam, piemēram, “Wolves At The Door” ievads šķiet kā uz klavierēm iespēlēts. Dažos skaņdarbos ievietoti fragmenti no klasiskās mūzikas skaņdarbiem, pārējos Malmstīns klasiku rada pats. “Presto Vivace in C# minor” - tas ir pirmais skaņdarbs, kas nāk prātā, runājot par “Parabellum”.

PRET. “Nepatīk - neklausies. Tā ir mana māksla, mans izteiksmes veids,” saviem kritiķiem vienmēr teicis Ingvī Malmstīns. Ko tu iebildīsi cilvēkam ar tik vienkāršu un tajā pašā laikā dzelžainu argumentāciju?! Jā, nepatīk, neklausīšos. Šajos ģitāras treļļos ierindas rokmūzikas klausītājs var nojūgties, bet dažus (šķiet, kopumā četrus) gabalus ar kuslo vokālu vispār vajadzētu izsviest no albuma (varētu atstāt vien “Relentless Fury”, nobāžot to kaut kur diska beigās), lai paliek tikai instrumentālā mūzika.