RECENZIJA: Elles vārti “Elles vārti”

 
©Publicitātes foto

“…un balvu par pašu, pašu noslēpumaināko grupu saņem (skan tremolo) – grupa “Elles vārdi”!” tā varētu skanēt, bet nekad neskanēs ievadvārdi kādā latvju smagās mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā, uz skatuves izsaucot psihedēliskās “noise” un “doom metal” grupas “Elles vārti” pārstāvjus.

Daudziem latvju mūziķiem pēdējā laikā ir stilīgi censties būt tik “andergraundiskiem”, cik vien tas ir iespējams, un pie tā pieder arī sava projekta maksimāla nepubliskošana. Taču “Elles vārti” ir pārspējuši visus un pie viena arī paši sevi, jo par viņiem nav dzirdēts pilnīgi nekas, un arī no Bandcamp jūnija pēdējās dienās publicētā albuma nav izlobāms ne kripatas. “Es griežos vientuļos apļos. Visa kopija visam un atkārtojas un nebeidzas. Kad prāts uz tumsas robežas no apžilbinošajiem iespaidiem - es izlaužos un bēgu. Kas šķiet kā brīvība ātri parāda savu patieso seju. Brīvības nav. Ir tikai vājprāts, mokas vai izmisums. Drošības maskā tērpies ļaunums mani ievelk sevī. Un košļā, līdz pēdējais skrimslis ir samalts. Manas mājas tagad uguns. Un arī bez ķermeņa es to jūtu uz mūžību. Vismaz nāvē gaida pārsteigums, jo gaidītais nepastāvēšanas skūpsts netiek dots,” šis filozofiskais apcerējums ir vienīgais, ar ko tiek pieteikts albums. Līdera vokālu izpilda sieviešu dzimtes pārstāve - tas savukārt ir vienīgais, ko var uzzināt no paša albuma.

PAR. Prieks, ka jau no kompozīciju nosaukumiem var viegli saprast, kas klausītāju sagaida šajā smagajā, “vēnu griežamajā” muzikālajā ceļojumā: “Mierinājums ir muļķim”, “Katrs ceļš ved uz tumsu”, “Kad no murga nepamosties”, “Pēcnāves skarbais skūpsts” un “Mūžībai šeit” - piecas kompozīcijas, kuru tekstus gan saprast nevar, taču tās izklausās tieši tā, ar kādiem nosaukumiem tiek pieteiktas. “Brutāli un nežēlīgi, klausoties šo, es iemīlējos un tik daudz reižu nomiru, ka vairs nezinu, vai mana dzirde vēl ir vietā” - tā vēstījis kāds sajūsmināts klausītājs.

PRET. Nebūtu pārsteigums, ja “Elles vārtos” spēlētu nu jau pajukušās grupas “Elssa” pārstāvji - šis drūmalbums skan tieši tikpat bezsakarīgi. Ja gribiet dzirdēt troksni, variet 33 minūtes virināt čīkstošas durvis, skrāpēt ar dakšiņu loga stiklu vai klausīties ūdenskrāna burbuļošanā - aptuveni tāds pat muzikālais kaifs ķerams arī no albuma “Elles vārti” klausīšanās. Apskatnieka karjerā otrais albums (aiz “Elssa”), ko tā arī nav izdevies noklausīties līdz beigām - pat ar trim piegājieniem ne.