Lai vai kādas pandēmijas, politiskās kaislības, lietavas un karstuma viļņi plosīs latvju zemi, tas neatturēs pašmāju hiphopa mākslinieku Gustavo, atvainojiet, Arstarulsmirus no jauna albuma izdošanas – tādu priekšstatu par sevi ir radījis šis apņēmīgais mūziķis.
Maijā straumēšanas servisos nonāca viņa jaunākais albums "Pie zemes", kas ir otrais albums no četru albumu sērijas "Vēlējuma dziesmas” - iepriekšējais tiks izdots gandrīz precīzi pirms gada (2020. gada aprīlī), viss pēc plāna. Vēl kā Gustavo viņš savulaik izdeva četrus superpopulārus albumus “Beidzot!” (2004), “Pa pāris pantiem/Viesības viesnīcā” (2006), “3. elpa” (2010) un “Pilsētas portāls” (2011), pēc tam viņš jau ar jauno vārdu (nejaukt ar skatuves pseidonīmu) izdeva kaut ko līdzīgu atvadu dziesmai “Paldies, ka esat” (2013), tad ieslīga trīs gadu ilgā pauzē, bet tad atkal palaida ēterā jaunu gabalu “Mācos mācīties” un piesolīja nākamajā gadā jaunu albumu “Vēlējuma dziesmas”. Tas bija 2016. gadā… Taču nu Arstarulsmirus atkal darbojas ar pilnu jaudu, tikai žēl, ka joprojām nav bijis izdevības pavērot viņu dzīvajā - rūpīgi plānoto tūri pa vairākām Latvijas pilsētām pašā saknē apcirta kovids.
Jau iepriekš Arstarulsmirus ziņoja, ka katrs no četru albumu cikla ierakstiem metaforiski atspoguļos kādu no četrām stihijām - ūdens, zeme, uguns, gaiss. “Otrais cikla albums veltīts zemes tematikai, muzikāli un dziesmu tekstos atspoguļojot to simbolizējošas asociācijas - dabu kā dzīvības pamatu, pašizziņas centienus, attiecības ar līdzcilvēkiem, iekšējā balansa meklējumus, pakāpenisku un vienmēr klātesošu transformāciju," teikts mūziķa preses paziņojumā. “Klausoties vienkopus šo dziesmu materiālu, secinu, ka šis albums daudzviet ir sanācis krietni personiskāks. Gan muzikāli, gan saturiski “Pie zemes” skaņdarbu kopumā esmu ielicis gan to izjūtu un emociju spektru, kas bijis aktuāls pēdējo pāris izaicinošo gadu laikā, gan to, uz kuru tiecos pašreiz.”
Turpinot pirmā Arstarulsmirus albuma aizsāktās tradīcijas, “muzikāli autoru mērķis bija likt uzsvaru uz harmonisko un melodisko pusi, vēl vairāk sakausējot rečitatīva manierē izpildītās dziesmu daļas ar daudzbalsīgiem un solo dziedājumiem, kurus izpilda daiļvokālistu kvintets - Laima Dimanta, Madara Orola, Rihards Bērziņš, Lauris Valters un Jevgēnija Krupenkina.” Albuma tapšanā piedalījušies arī tādi mūziķi kā Mārcis Auziņš, Elvis Lintiņš, Staņislavs Judins un Sergejs Laletins. “Arī veidojot šo albumu, vēlējos padzēst savas līdzšinējās muzikālās robežas un iezīmēt jaunas. Mēs kā autoru komanda darījām, cik varējām, lai albumā būtu dzirdams tas, ka mani un manas komandas radošie meklējumi vēl ir procesā. Ceru, ka šī tendence turpināsies arī nākotnē," tā Arstarulsmirus.
PAR. Šis vairāk ir atziņu un filozofisku apcerējumu krājums, kas ietērpts mūzikā - ja kāds vēlas uzklausīt Arstarulsmirus kā pašizziņas skolotāju un/vai vienkārši vērtīgu tekstu radītāju, tad “Pie zemes” tam būs noderīgs mācību materiāls. Protams, arī muzikālā daļa te ir nostrādāta perfekti - ne velti Gustavo piestrādājis arī par producentu (pat “Prāta Vētrai”). No albumā iekļautā skaņu materiāla pati interesantākā šķiet “instrumentīgā” dziesma “Ārpus aizsargmūra”, vēl ieteicamas ir arī “Pa milimetram” un “Mana vienīgā”. Noteikti uzteicams daiļvokālistu kvintets, kurā jūtama Laimas Dimantas līderība.
PRET. Dziedāt Arstarulsmirus joprojām nav iemācījies, un nu jau vairs nav šaubu, ka to tā arī neiemācīsies nekad - kam lemts skaitīt pantiņus, tam nav lemts lidot. Ja ar paša teikto “vēlējos padzēst savas līdzšinējās muzikālās robežas un iezīmēt jaunas” Arstarulsmirus domājis senseno Gustavo daiļradi, tad šīs robežas viņš jau sen ir dzēsis uz neatgriešanos, ja tās robežas, kas tika iezīmētas ar “Vēlējuma dziesmām”, tad turpat vien viņš ir, varbūt tikai šis albums ir pat vēl mazliet slābanāks. Neaizrauj. Arī publiskajā telpā nekāda rezonanse saistībā ar šī albuma klajā nākšanu nav manāma, kas nozīmē, ka lielākā daļa klausītāju domā līdzīgi.