RECENZIJA: alejas “austrālija”

 
©Publicitātes foto

Jau piemirsies, vai tas bija reperis ansis, kurš aizsāka šo postu – rakstīt savu vārdu ar mazo burtu, taču nu ir saradusies vesela virkne grupu, kas arī vēlas, lai viņus godātu ar mazajiem burtiem. Ja viņi zinātu, kādas problēmas tas sagādā rakstošajiem medijiem un it īpaši korektūrai, tad varbūt tā nedarītu, lai gan…

Savulaik taču tikpat uzstājīgi daudzas grupas gribēja, lai abus to nosaukumā esošos vārdus rakstītu ar lielajiem burtiem (arī “Prāta Vētra”), tad vēl sarodas gudrinieki, kuri paši sev šķiet tik svarīgi, ka grib savā skatuves vārdā vai grupas nosaukumā redzēt visus lielos burtus (jums nespīd!) u.tml. Savukārt “alejas” gājuši vēl tālāk - arī viņu albuma nosaukums, kurš pie viena ir arī kontinents, esot jāraksta ar mazo burtu…

Oi, aizmuldējos. Tātad: “alejas”. Šīs grupas sastāvā ir jaunais dzejnieks un multimediju mākslinieks Kirils Ēcis (viņš arī dziesmu vārdu autors un vokālists), kā arī skaņu mākslinieki Spāre Vītola un Reinis Žodžiks. Tās stilistikā apvienota elektronika, dzeja un hiphops, ko pati grupa raksturo kā “liriski elektronisko mūziku”. Viņu debijas albums “Stāsti par dabu” izdots 2019. gadā, bet nu pienākusi kārta otrajam lieldarbam. “”austrālija” ir tāda kā mirāža vietā, kur zemei uzguļas debesis. Kaut kas tālumā vizuļo un vilina, bet atkāpjas no mums ar katru soli, ko speram tās virzienā. Varbūt pārāk bikli mēs tai tuvojamies. Varbūt vienkārši jāpagriež mugura un jādodas uz otru pusi. Kaut kur pa vidu tam visam skan šīs dziesmas,” tā tiek pieteikts albums.

PAR. Ļoti savdabīgs un interesants darbs, kuram līdziniekus latvju mūzikā atrast būtu pagrūti. Noskaņās tas svārstās no minimālistiskas elektroniskās psihedēlijas līdz indīpopam pietuvinātām kompozīcijām. Labākās dziesmas - “romance” un “noktirne”, kuras vieno arī tas, ka to ierakstā piedalījusies vokāliste Elīza Dombrovska, bet ierakstu veicis Edvards Broders. Pie viena tās ir arī plašākai auditorijai saprotamākās.

PRET. Šis tomēr ir pavisam cits mūzikas plauktiņš, kas vairāk laikam attiecas uz dzejas cienītājiem - šeit galvenais ir vārdi. No klausīšanās var pamatīgi atbiedēt albuma ievadošā kompozīcija “kad” septiņu minūšu garumā, kuras vēstījums kaut kā absolūti nenolasās. Ir vēl daži diezgan nebaudāmi skaņdarbi, piemēram, nebalsī vilktais šausmugabals “lācītis ķepainītis” vai grūti uztveramais “krītam”.


Sandris Vanzovičs