RECENZIJA: Gojira “Fortitude”
Savulaik šā gadsimta sākumā izveidotā grupa “Gojira” lielākoties piesaistīja uzmanību tikai ar savu izcelsmes vietu – tā ir no Francijas, kur smagā mūzika nav diez ko lielā cieņā. Taču, kopš tā nonākusi ietekmīgās ierakstu kompānijas “Roadrunner Records” paspārnē, visiem vienalga, no kurienes tā ir – galvenais, lai piedāvā labu mūziku.
Un to šie franči spēj - savdabīgs “groove”, “technical death”, “progressive metal” un postmetāla apvienojums. Šīs grupas līderi ir brāļi Džo (vokāls, ritma ģitāra) un Mario (bungas) Duplantjē, tās kontā ir septiņi studijas ripuļi, no kuriem pēdējais - “Magma” - izdots pirms pieciem gadiem. Starp citu, latvju mūzikas fani šo grupu varētu atminēties arī pēc viņu uzstāšanās iesildītāju statusā “Metallica” koncertā “Arēnā Rīga” 2010. gadā.
Ja līdz šim grupas lielākie panākumi albumu jomā saistījās tieši ar “Magma”, kas iekļuva dzimtās valsts Top 10, bet Apvienotajā Karalistē un štatos bija precīzi 24., tad “Fortitude” to ir pārspējis: otrais Francijā, trešais Austrālijā, Top 10 Vācijā un Britu salās, tuvu desmitniekam arī Amerikā. Arī mūzikas kritiķi par to ir gana augstās domās - šī žanra līderi “Metal Hammer” albumam likuši četrarpus zvaigznes, “Kerrang!” un virkne citu izdevumu četras, un tikai “NME” noskopojušies un atvēlējuši šim albumam trīs zvaigznītes. Kopumā tajā iekļautas 11 dziesmas, kuras ierakstītas grupas studijā Ņujorkā ar pašu Endiju Volesu aiz producenta pults. Galvenā tematika - eksistenciālisma jautājumi.
PAR. “Gojira” lielākais trumpis ir tieši šis mistiskais dažādu stilu sakausējums, kas padodas tikai retajam - savulaik kaut ko līdzīgu spēlēja “Filter”. Katra skaņa, katra nianse liecina, ka pie “Fortitude” ir pamatīgi piestrādāts, ko novērtējuši gan klausītāji, gan mūzikas kritiķi. No albumā iekļautā skaņu materiāla īpaši gribētos izcelt ar “sleijeriskajām” ģitārām apveltīto “Born For One Thing”, hipnotisko “Amazonia” piecu minūšu garumā, varbūt arī “Hold On” un “New Found”, tāpat aizķer “Sphinx”, trauksmainā “The Trails” un vēl pāris gabali. Jāpiebilst, ka “Gojira” piedāvājums ir vienlaicīgi smags un melodisks, turklāt tāds, kas varētu iet pie sirds ļoti plašai auditorijai un dažādās valstīs - tieši tas ir redzams arī topos.
PRET. Nekā īpaši iebilstama nav, ja nu vienīgi bez dažiem gabaliem te varēja iztikt. Piemēram, bez “Fortitude” konceptuālā savienojuma ar “The Chant”, kas kopumā tur klausītājus uz viena motīva vairāk nekā septiņas minūtes.