Piektdiena, 26.aprīlis

redeem Alīna, Rūsiņš, Sandris

arrow_right_alt Izklaide \ Mūzika

RECENZIJA: Purva Metāls “Purva Metāls”

© Publicitātes foto

Grupas un albuma nosaukums, kas neatstāj visai daudz vietas iztēlei – “Purva Metāls” tiešām ir smagās mūzikas grupa, bet viņu izdotais “Purva Metāls” – šī projekta pirmais minialbums jeb EP, kuri iekļautas piecas kompozīcijas.

Līdzīgi kā “old school” skandināvu smagmetāla grupas, arī mūsējo brigādes dalībnieki vēlējušies palikt anonīmi, un kā pseidonīmus pieņēmuši purva un meža augu, sēņu un dzīvnieku vārdus latīņu valodā. Līdz ar to interesentus iespējams informēt tikai par to, ka grupā ietilpst šādi dalībnieki (saglabājot viņu pašu oriģinālo rakstību): Sus Skrofa - purva vēmekļi, ģitāra, āžrags; Felinus Ferudžiniofuskus - ģitāras, bass, sintezators; Falaris Arundinačea - trombons; Felinus Nigrikens - bungas; Felinus Anorum - dzelži; Orkis Militaris - dizains. Ierakstīts šis albums tādās “studijās un purvos” kā „Zem Lielā Ciņa”, „Taras Punkts”, „Pie Tumšbrūnās Piepes” un „Hodila Records”. Pēdējā tiešām nav no purva, bet realitātes, un par albuma miksu un māsteru gādājis pazīstamais Ģirts Laumanis jeb Lomix.

Un vēl no pašu “purva metālistu” masu medijiem nosūtītā: “Albumā ierakstītas piecas kompozīcijas, kuras veltītas Latvijas purviem un latviešu mitoloģijai. 2018. gadā tika sākti pirmo dziesmu demo versiju ieraksti, tāpēc 2018. gadu var dēvēt par grupas dibināšanas gadu. Dziesmu instrumentālais un vokālais izpildījums variē starp dažādiem metāla un roka žanriem, necenšoties iekļauties kādā konkrētā kategorijā. Galvenie muzikālie iedvesmas avoti ir 80. - 90. gadu ārzemju un latviešu metāls, simfoniskie motīvi un industriālie ritmi. Dziesmu tekstos apdziedāti purvi un tajā mītošie velni, mošķi un citi fantāzijas vai folkloras tēli. Purvs tiek atainots gan kā mītiska un mistiska vieta dažādiem episki pasakainiem notikumiem, gan arī kā pavisam reāla dabas sastāvdaļa ar tā bioloģiskajām īpašībām.”

PAR. Divas kompozīcijas ir teicamas - “Vellu mednieki” un “Rūdas metāls”, abas aizķeras prātā ar pirmo tās noklausīšanās reizi. Pirmā ir ar norvēģiski blekmetālisku piesitienu un pietuvināta arī “Skyforger” lauciņam, bet otrā iekrīt ausīs ar dzenošo ritmu un skarbajām ģitārām. Interesanta dziesmu tematika - purviem kā dabas vērtībai, šķiet, latvju mūzikā vēl neviens nebija pievērsies. Turklāt katram gabalam ir arī nopietns pamatojums, bāzēts uz 1939. gadā izdotajām profesora Kārļa Strauberga grāmatām “Latviešu buramie vārdi”. Piemēram, noslēdzošais skaņdarbs “Zemes Dievi un Pērkons” balstīts “ļoti senā mitoloģijā par mūžīgo kauju starp velniem un Pērkonu, tas liek klausītājam iejusties teiku un nostāstu pasaulē - nokāpjot pazemē, ejot pa ceļu uz Velna pili, dzīrojot pie galda ar vairākiem, dažādos vārdos nosauktiem velniem un būt klāt galvenajam notikumam - Pērkona uzbrukumam Velna pilij.” Tā, lūk!

PRET. “Purva metālistiem” ir lielas problēmas ar vokālu - “grouls” vēl ir gana pieņemams, bet tā saucamais “tīrais” vokāls gan ir pabaiss. Kopumā nav slikti, taču kaut kas no šī darba atgrūž - varbūt spēlēšanas un ieraksta kvalitāte, varbūt ne pārāk plašais muzikālās domas lidojums.