RECENZIJA: Greta Van Fleet "The Battle At Garden's Gate"
“Greta Van Fleet” ir atgriezušies ar jaunu albumu un dubultu jaudu – aptuveni tā ar viņu jaunāko veikumu cenšas kārdināt izdevēji.
Pēc skaita šīs ir tikai otrais “grētas” studijas albums - pirmais bija 2018. gadā klajā laistais “Anthem Of The Peaceful Army”, taču, spriežot pēc pirmajām atsauksmēm no Rietumu mūzikas kritiķiem, tas bija tik gaidīts, teju kā atdzimšanu būtu piedzīvojuši paši “Led Zeppelin”. Šis salīdzinājums nav nejaušs, jo šai mičiganiešu rokgrupai piedēvē “Led Zeppelin” līdzinieku lomu, tikai dīvainā kārtā viņus par to nevis peļ, bet slavē... Jāatgādina, ka “Greta Van Fleet” izveidojusies 2012. gadā, līdera loma uzņēmušies trīs brāļi Kiškas - Džošs (vokāls, ritma ģitāra), Džeiks (ģitāra) un Sems (bass), kuriem piepalīdz bundzinieks Denijs Vāgners. Iesākuši ar diviem EP “Black Smoke Rising” un “Frome The Fires” (2017), šie tolaik knapi pilngadību pārsniegušie jaunieši jau ar savu debijas albumu trāpīja Amerikas Top 3 (pie britiem - 12. vieta), kas jau vien kaut ko nozīmē. Jauno albumu producējis slavenais Gregs Kērstins, un, viņa iespaidā vai arī paši, mūziķi vairāk pievērsušies progresīvā roka un pat psihedēlijas elementiem. Un - te “Led Zeppelin” ir vēl mazliet vairāk, lai gan pēc debijas albuma nešķita, ka tas vispār ir iespējams…
PAR. “Broken Bell” gan ir superīgs un graujošs gabals, un tas nekas, ka līdzības ar “Led Zeppelin” te ir nepārprotamas - šie puiši to laikam drīkst atļauties. Noteikti jāizceļ arī himniskā “Age Of Machine” un albumu noslēdzošais roka opuss “The Weight Of Dreams” teju septiņu minūšu garumā, turklāt abos gadījumos tikpat noteikti jāizceļ soloģitārista darbs. Ar kaut ko atmiņā paliek arī “The Barbarians”.
PRET. “Greta Van Fleet” ir kļuvusi par modes lietu (līdzīgi savulaik bija ar “The Darkness”), bet nekā īpaši fenomenāla mičiganiešu mūzikā nav - vai mazums grupu, kas spēlē 70. gadu rokmūziku… Kopumā te ir ducis dziesmu vairāk nekā stundas garumā, taču pietiktu arī ap pusstundiņu un varbūt pat EP formātā. Diezgan dīvaina albuma pirmās dziesmas izvēle - “Heat Above” absolūti nešķiet spēcīgākais šī darba gabals, tiesa, viduvēju dziesmu te vispār ir pārpārēm. Nomāc arī lielais rokbalāžu un lēno gabalu īpatsvars. Dīvaini, ka cilvēki tā fano par mūziku, ko kāds cits ir spēlējis jau pirms 50 gadiem, turklāt darot to ievērojami interesantāk. Rezumējot - ir dzirdētas arī labākas lietas.