RECENZIJA: Memoriam "To The End"

Izmantojot dienesta stāvokli, ik pa laikam uznāk vēlme pavēstīt par kādu grupu, kas vēl kādam, iespējams, kļūs par tādu pat atklājumu kā šo rindu autoram.

Lūk, angļu vecās skolas “death metal” grupa “Memoriam”, kas izceļas kaut vai ar to, ka pie tās mikrofona ir pajukušo “Bolt Thrower” balssvīrs Karls Viletss, bet basģitāru spēlē kādreizējais “Benediction” mūziķis Frenks Hīlijs. Grupa izdevusi četrus studijas albumus, no kuriem “For The Fallen” (2017) un “The Silent Vigil” (2018) gluži labi kotējušies Vācijā, ierindojoties šīs valsts topā attiecīgi 16. un 32. vietā. Pēc kritiķu domām, “To The End” apvieno trīs iepriekšējo albumu spēku, turpinot grupas vēstījumus par karu, nāvi un iznīcību. Kopumā deviņas niknas kompozīcijas.

PAR. Pagaidām labākais, kas 2021. gadā no “nāvinieciņiem” ir dzirdēts. “Memoriam” skan kā labs “Realm Of Chaos” (1989) un “War Master” (1991) laiku “Bolt Thrower” apvienojums ar “Benediction”, bet Viletss… ir Viletss. Teicami gabali te birst kā no pārpilnības raga: momentā ausīs iekrītošā “This War Is Won”, ar ļoti veiksmīgo ģitāras motīvu piedziedājumā bagātinātā “No Effect”, “boltroverīgās” “Onwards Into Battle” un “Failure To Comply”, lēni fatālā “Each Step (One Closer To The Grave)” un liktenīgā “To The End”, kā arī “Mass Psychosis” ar slaktējošo bungu ritmu, kurā “Memoriam” pamanās izklausīties pēc “Venom”. Piecas zvaigznes no piecām, subjektīvas zvaigznes, protams.

PRET. Daži plašās Krievzemes apskatnieki minējuši, ka “To The End” skanējumā vērojamas pamatīgas atsauces uz “Asphyx” pēdējo albumu “Necroceros” - varbūt tā arī ir, bet tas taču labi! Savukārt mūsu pašu metālmūzikas pazinēji kaut ko nīgrojas par producentu, kurš katrā albumā kaut ko “salaižot dēlī”; par ģitāristu, kurš esot pilnīgs tizlenis: par garlaicību, kas vēdījot no šī albuma; par to, ka zemeslodi tur četri ziloņi (vai, nē, par to laikam nebija…) u.tml. Apskatnieks gan mīnusus te neatrada.