RECENZIJA: Roberts Dinters "Recycling"

Pavisam klusi, nemanāmi un bez iepriekšējas brīdināšanas (tas ir, bez jebkādas savu nodomu reklamēšanas) ģitārists un producents Roberts Dinters digitāli laidis klajā savu elektroniskās mūzikas albumu.

Lai gan Dinters ir multiinstrumentālists, skaņu meklētājs un komponists, līdz šim viņš tomēr vairāk pazīstams rokmūzikā - jau kopš 2000. gada Roberts kā ģitārists aktīvi sadarbojas ar tādiem roka vīriem kā Ivo Fomins un Fēlikss Ķiģelis. Tiesa, viņš darbojas arī projektos “Illa”, “Nejauši” un “DivDiv”, tikai diez vai par tiem plašāka auditorija vispār ir kaut ko dzirdējusi. Nu viņš nolēmis izdot soloalbumu eksperimentālās nokrāsās. “Man pašam ļoti patīk eksperimentēt ar skaņu un meklēt, - ja ne globāli, tad vismaz sev - jaunus muzicēšanas veidus un skaņas,” saka Dinters.

Albumam par iedvesmu kalpojis aktrises un dziedātājas Karīnas Tatarinovas piedāvājums sarakstīt mūziku Liepājas teātra radio lugai “Atkritumu stāsti”, kas tika atskaņota Rietumu Radio. Radio lugas ietvaros kompozīcijas, protams, tika pielāgotas lugas vajadzībām, bet mūziķim šķitis, ka materiālu vajadzētu izdot arī kā atsevišķu mūzikas albumu ar kompozīcijām pilnā to garumā. “Ar elektronisko mūziku eksperimentēju jau kādu laiku. 2019. gadā ar kolēģi Valdi Skareviču ansamblī “Nejauši” iemēģinājām roku, izdodot ar dzejnieces Maijas Kalniņas dzeju piesātinātu elektroniskās mūzikas albumu “01.01”. Tagad Karīnas piedāvājums bija labs iemesls, lai beidzot pieķertos individuāli pats savam materiālam,” stāsta Roberts. Jāpiebilst, ka ierakstā ir izmantoti arī skaņu mākslinieces Kristas Dinteres vides semplu ieraksti. Krista ir arī veidojusi albuma vizuālo noformējumu.

PAR. Kad tad vēl nodarboties ar sevi interesējošiem eksperimentiem, ja ne tagad, kad viss šis laiks šķiet kā viens liels, nesaprotams un riebīgs eksperiments… Par elektroniskās mūzikas albumu “Recycling” gan var dēvēt visai nosacīti, jo šeit iekļautais materiāls drīzāk saucams par skaņu meklējumiem uz elektronisko iespēju radītās bāzes. Par šo visu labāk gan spriest šāda veida mūzikas pazinējiem, savukārt vienkārši garāmejošiem klausītājiem var ieteikt dramatizēto kompozīciju “Lūznis” vai “noizīgo” “Radio”.

PRET. Lai gan kopumā albumā ir tikai septiņas kompozīcijas nieka pusstundas garumā, nesagatavotam klausītājam diez vai ir izredzes tikt līdz tā beigām - jau pie trešā skaņdarba “Vijoles” radītā kakofoniskā trokšņa ierindas mūzikas cienītājam kļūs skaidrs, ka labāk klausīties, kā vārās elektriskā tējkanna…