RECENZIJA: Christopher "My Blood"

 
©Publicitātes foto

Viens no šī brīža aktuālākajiem Dānijas popmūziķiem Christopher (pilnā vārdā Kristofers Lunds Nīsens) bija tikai 20 gadus jauns, kad jau ieguva plašu uzmanību savas valsts ietvaros.

Dziesmas radiostaciju topos, izpārdoti koncerti, plaša mediju uzmanība utt. - visi līdz šim viņa izdotie singli ir saņēmuši zelta vai platīna statusu Dānijā, bet mūziķa kopējais dziesmu klausījumu skaits sniedzas pāri 1,5 miljardiem. Nu blondajam dānim ir jau 29 gadi, un viņa kontā ir pieci studijas albumi - “Colours” (2012), “Told You So” (2014), “Closer” (2016), "Under The Surface" (2019) un nu arī “My Blood”. Jau līdz ar iepriekšējo albumu Christopher nopietnāk pievērsies dziesmu rakstīšanai, un tas tiek attīstīts arī jaunākajā albumā. ""Fall So Hard" ir dziesma par to, ka dzīvē turpmāk nebūs tikai par mani vien. "Ghost" ir par dunča asuma sāpēm sirdī, kad saproti, ka esi palaidis prom mūža mīlestību. "Good To Goodbye" ir par frustrāciju, ko izjūti, kad esi tālu prom no sava tuvākā. "My Blood", tituldziesma, ir veltījums manam brālim, tēmu turpinu arī "Stones", kurā piedalās Daniels Šulcs. "Lovechild" ir par attiecībām, kas nekad nav notikušas. "Leap Of Faith" - par atbildību, kas rodas dzīves laikā. "Just So You Know" ir atgādinājums pašam sev par to, kas es esmu, kad neesmu uz skatuves. Bet

"Aiming" sev jautāju par pasauli, kurā dzīvojam, un to, ka allaž vajag paturēt prātā pareizo perspektīvu, nevērtējot tikai ārpusēji, bet arī to, kādas ir iekšējās sajūtas," par albumā iekodēto vēstījumu īsumā pārstāsta Christopher.

PAR. Viegls, uz nerviem nekrītošs pops - rāma fona mūzika visiem dzīves gadījumiem. Ieteicamākie gabali - “Fall So Hard”, “Lovechild” un “Just So You Know”. PR nometne Kristoferam strādā efektīgi, līgums ar nopietniem izdevējiem (“Parlophone”) arī ir, balss puisim laba, tā kā - ej nu zini, varbūt, sakrītot visām zvaigznēm, šis dānis kādreiz izbīdīsies arī plašākos starptautiskajos ūdeņos.

PRET. Ārpus Dānijas šim puisim nav nekas meklējams, uz kaut ko vēl viņš varētu pretendēt varbūt vienīgi popsīgi “eirovīziskajā” Zviedrijā.