Zviedru smagmetāla grupu “Therion” jau 1987. gadā izveidoja ģitārists Kristofers Jonsons, un iesākumā tā spēlēja tiem laikiem tik moderno “death metal”.
Starp citu, labi spēlēja - apskatnieka atmiņā joprojām ir tās 1992. gadā izdotais ripulis “Beyond Sanctorum”, kas gan jau bija ieturēts “death / doom” stilistikā. Gadiem ejot, “Therion” evolucionēja aizvien tālāk - tika likti klāt kora dziedājumi, klasiskās mūzikas elementi, orķestra aranžijas u.tml., pamazām šai grupai kļūstot par vieniem no simfoniskā metāla celmlaužiem. “Leviathan” ir jau 17. studijas albums šīs apvienības karjerā, un jāatgādina, ka pēc iepriekšējā albuma “Beloved Antichrist” zviedri ar koncertu paviesojās arī klubā “Melnā piektdiena” - tas bija 2018. gada 21. martā. Iepriekš pie mums “Therion” pabija kaut kad 2010. gadā pasaules turnejas “Sitra Ahra Tour” ietvaros, toreiz atstājot ļoti labu iespaidu. Pašlaik grupas sastāvā joprojām ir Jonsons, kuru atbalsta vēl pieci mūziķi, tostarp divi vokālisti - teju operdziedātājs Tomass Vikstrēms (viņš dziedājis arī “doom metal” leģendu “Candlemass” sastāvā, pie pauermetālistiem “Stormwind” un citos projektos) un ar tādām pat dotībām apveltītā amerikāniete Lorī Luisa. Atšķirībā no garumgarās rokoperas “Beloved Antichrist” (tā bija ietilpināta trīs CD, kopumā trīs stundu garumā!), šoreiz Jonsons & Co ievērojuši šīs zemes formātus un iekļāvušies xx minūtēs, tajās savietojot 11 kompozīcijas. “Mēs izdarījām vienīgo, kas mums vēl bija atlicis no visiem iespējamajiem variantiem - nolēmām dot cilvēkiem to, ko viņi nemitīgi no mums prasīja, tāpēc “Leviathan” ir pirmais mūsu albums, kurā ir satilpināti visiem saprotami hiti,” laikam noguris skaidroties par saviem mūžīgajiem eksperimentiem ir Jonsons. Jāpiebilst, ka albuma ierakstā piedalījušies arī vairāki viesmūziķi, no kuriem pazīstamākais ir bijušais somu blices “Nightwish” dalībnieks Marko Hietala, kā arī Matss Levels, kurš kādreiz spēlējis pie Ingvī Malmstīna un arī “Candlemass” rindās.
PAR. “Therion” ar savu mūziku trāpa pa daudziem mērķiem: viņi ir ļoti melodiski, taču tajā pat laikā ar smagnēji; izpildījums ir apgarots un gandrīz vai prasās pēc diriģenta, tomēr arī gana enerģisks; vokālistu tandēms dzied absolūti nevainojami un patiks arī tiem, kas uzskata, ka “tie metālisti jau tikai brēc un ķērc” utt. Metālmūzika savā ierastajā “old school” izpratnē paliek interesanta aizvien šaurākam klausītāju lokam, un šāds simfometāls ir viens no virzieniem, kurā attīstīties. Labākie skaņdarbi - šķiet, “Psalm Of Retribution”, “Die Wellen der Zeit” un “Eye Of Algol”, savukārt pašu pirmo albuma gabalu “The Leaf On The Oak Of Far” gribētos atzīmēt tāpēc, ka tajā pie visas “Therion” skanējuma bagātības klāt piepīta arī pamatīga porcija parasta un visiem saprotama “hard & heavy”. Un vēl - Lorī Luisas soprāns vienkārši gāž no kājām.
PRET. Respektablais “Metal Hammer” šim albuma iedevis trīsarpus zvaigznes no piecām - apskatnieks nedotu pat tik daudz. “Leviathan”, “Nocturnal Light” un vēl virkne tamlīdzīgu gabalu - nu, kas tas ir?! Vikstrēms ar saviem operas & pauermetālista gājieniem vispār varētu iet… ieskrieties. Ja šāds ir ceļš uz jaunās desmitgades smago mūziku, tad - nē, atvainojiet, dodiet labāk “oldskūlīgu” metālu…
