Šķiet, tas bija vēl ne tik sen, kad amerikāņu alternatīvā smagroka grupa “Evanescence” plosīja hitparādes ar dziesmām “Bring Me To Life” un “My Immortal”, kā arī albumu “Fallen”, savācot pat divas “Grammy” balvas, tomēr – ak, kungs, tas bija jau 2003. gadā!
Kopš tiem laikiem šai grupai ne tuvu nav veicies tik labi, plus to vajājušas dažādas personiskās likstas un sastāva maiņas, kā rezultātā šarmantā vokāliste Eimija Lī ir palikusi vienīgā no sākumsastāva. Turklāt nospiedoši vienīgā, jo pats senākais grupas rekrūtis, basģitārists Tims Makkords pievienojies 2006. gadā, bet pārējie vispār ir pēdējās desmitgades papildinājumi. “The Bitter Truth” ir tikai piektais “Evanescence” orģinālmūzikas albums karjerā - tā priekštecis “Synthesis” datējams ar 2017. gadu, taču tas būtībā bija kopā salasītas studijas grupas ieraksts, kurā orķestra aranžijās tika apkopoti vecie hiti, līdz ar to par pilntiesīgu pēdējo studijas albumu saucams “Evanescence” (2011). “Atgriežoties pie grupas raksturīgā skanējuma, “The Bitter Truth” atspoguļo gan personīgās traģēdijas grupas dalībnieku dzīvēs (negaidītā grupas Eimijas Lī brāļa aiziešana, kā arī basista Tima Makkorda bērna zaudēšana), gan lielākām un globālām traģēdijām, kas radušās nevienlīdzībā starp rasēm, Covid-19 un ekonomikas sabrukumā. Bet, neskaitot dzīves tumšo un rūgto pusi, albuma rezonējošais vēstījums ir gaišs - cīnīties tālāk ir labāk, nekā padoties,” par albumu vēsta izdevēji “Sony Music”.
Piespiedu kārtā lielāko daļu albuma grupai nācās rakstīt attālināti vienam no otra, un šis process ilga visu 2020. gadu. “Atsakoties no radošiem ierobežojumiem, grupa dabīgā ceļā skanējumā atgriezās pie sava ugunīgā, episkā skanējuma, pateicoties kuram mēs viņus iepazinām. Runājot par albuma tekstiem, pasaules situācijas šī brīža smagums veicināja būt godīgam un atdzīvināja gan jaunas, gan vecas tēmas.” Eimija Lī atzīst, ka pats rakstīšanas process devis iespēju sevi dziedēt, it īpaši rakstot par tādām tēmām kā savi iekšējie dēmoni, sēras, cilvēku garīgā veselība un sabiedrības negatīvā attieksme pret to, stāšanos pretī negodīgumam un sieviešu nīšanai, kā arī par brīvību, kas rodas, atbrīvojoties no toksiskām attiecībām. “Es gribu, lai cilvēki pēc šī albuma sajūt cerību, spēku un iedvesmu. Mani dzīvē ļoti iedvesmo cilvēki, kas ir pārvarējuši lielus šķēršļus - izdzīvotāji. Es ceru, ka mēs varam kultivēt ideju par to, ka pat tad, kad dzīve ir pilna neizsakāmu sāpju, to aizvien ir vērts dzīvot,” tā Eimija Lī.
Jāpiebilst, ka karantīnas laikā radītais albums iemūžināts dokumentālajā filmā “Evanescence: Embracing The Bitter Truth”, kuru režisējis Adams Džouns. “Filmējot albuma sākuma punktu no grupas pēdējā plānotā koncerta 2019. gada decembrī un tā vistiešāko iznīcināšanu ugunī, līdz miksēšanas un pabeigšanas procesam - dokumentālā filma ir obligāts skatāmais katram grupas fanam vai jebkuram, kurš vēlas saprast mākslu, kas slēpjas aiz pandēmijas ēras maskas,” skan izdevēju ieteikums.
PAR. Pēc pagalam čābīgā ripuļa “Synthesis”, Eimijas Lī komandas jaunās aktivitātes tika uzlūkotas ar milzu aizdomām, kuras neapslāpēja pat relatīvi veiksmīgais pirmais singls “Better Without You”. Par laimi, šīs aizdomas nav piepildījušās. “Evanescence” iedod roka toni jau ar albuma otro gabalu “Broken Pieces Shine”, arī nākamais “The Game Is Over” ir gana labs, taču lielākā pērle ir Nr. 4 - “Yeah Right”, kam pilnīgi noteikti vajadzētu atrasties vietai šīs grupas labāko dziesmu zelta fondā. Vēl - jau minētais “Better Without You”, tāpat arī “Use My Voice” un vēl pāris gabali. Ar atgriešanos!
PRET. “Evanescence” piedāvā labu savas stilistikas albumu, taču - vai ar to būs gana? Diez vai. Ir cita desmitgade, ar iekāpšanu vēlreiz tajā pat upē vien nepārsteigsi, izlutinātie klausītāji gaida kaut ko vairāk. Turklāt albums satur pārāk daudz viduvēju ierindas gabalu, kurus var klausīties, tomēr bez kuriem var arī gluži labi iztikt - arī tas nav labi. Izskatās, ka “Evanescence” baterijas ir nosēdušās, nav vairs tās jauneklīgās degsmes.
