RECENZIJA: Harakiri For The Sky "Maere"
Lai gan šķita, ka austriešu postblekmetāla grupas "Harakiri For The Sky" jaunākais studijas albums jau sen virpinās uz mūzikas cienītāju atskaņotājiem, tas klajā nācis tikai nupat, 21. februārī.
Iemesls - kovids, kura dēļ aizkavējās “Maere” iepresēšana vinila plašu formātā, tāpēc tika atlikts viss šī izdevuma oficiālais klajā nākšanas datums. Pagājušajā gadā ar "Harakiri For The Sky" latvju smagās mūzikas faniem bija īpašas attiecības - vispirms austrieši sniedza sensacionāli teicamu koncertu Ģertrūdes Ielas teātrī (tas notika janvāra beigās), pirmoreiz viesojoties mūsu pusē, savukārt pēc tam uzradās kā uz Latviju bez karantīnas netiekošo ukraiņu grupu aizvietotāju sarakstā festivālā “Zobens un Lemess”. Diemžēl austriešu ierašanās pēdējā brīdī atcēlās, turklāt nevis Covid-19, bet gan prastas apaukstēšanās dēļ. Varbūt šogad?
Mazliet no vēstures. „Harakiri For The Sky” ir salīdzinoši jauna grupa, ko 2011. gadā izveidoja grupu "Bifröst" un "Karg" mūziķi Mihaels Vāntraums jeb JJ (vokāls) un Matiass Solaks jeb MS (ģitāras, bass, bungas). Sākotnēji abi šo apvienību bija iecerējuši tikai kā studijas projektu, taču pastiprinātās uzmanības un pieprasījuma dēļ „Harakiri For The Sky” sāka spēlēt arī “dzīvos” koncertus, tiem piesaistot sesijas mūziķus. Austriešu kontā līdz šim bija četri studijas albumi, no kuriem īpaši jāatzīmē 2016. gadā izdotais “III: Trauma”, kas tika nominēts pat prestižajai mūzikas balvai “Amadeus Austrian Music Award”, kā arī 2018. gadā klajā nākušais “Arson”, kas savukārt var palepoties ar iekļūšanu Vācijas Top 30. Mūzikas cienītāji šo grupu jau nodēvējuši par žanra spēcīgāko jaunpienācēju - melodiski, emocionāli, mistiski, auksti un melanholiski. Nereti „Harakiri For The Sky” dēvē par grupu, kas radījusi savu unikālo skanējumu, tajā apvienojot blekmetālu, “shoegaze” un postroku.
PAR. Jau albuma pirmais gabals “I. Pallbearer” atgādināja par visu to, kas šīs grupas mūzikā apskatniekam likās paradoksāls jau koncertā Ģetrūdes Ielas teātrī: kompozīcijas atbaidošā garumā (šī konkrētā gan tikai 7 minūtes), grūti izsekojams bungu ritms un tādas pat ģitārskaņas blekmetāliskā stilā, nejēdzīgi metālkorisks vokāls, neskaitāmas ritma maiņas, bet - tas viss kopā izklausās bezdievīgi interesanti! Katra kompozīcija ir smalki niansēts metālmūzikas mākslas darbs, kurā rūpīgi jāieklausās, lai kaut ko nepalaistu garām, taču tajā pat laikā to var izmantot, īpaši neiespringstot un relaksējoties pēc drūmas darba dienas vai kaut automašīnai pie stūres. “Us Against December Skies”, “I’m All About The Dusk”, “Three Empty Words”, “Once Upon A Winter”, noteikti arī “And Oceans Between Us”, tāpat arī pārējās - katrā dziesmā var atrast kaut ko, kas piesaista uzmanību un liek atzīt to par gana labu esam. Ak, jā, un vēl - pašā albuma noslēgumā ir “Placebo” dziesmas “Song To Say Goodbye” kaverversija. Rezumējot - piecas zvaigznes no piecām.
PRET. “Maere” iekļautas tikai desmit kompozīcijas, taču kopumā albums ilgst vairāk nekā divas stundas, ja precīzi, tad 1 stundu un 24 minūtes (!) - kam gan ir laiks to visu vienā reizē noklausīties, bet, klausoties pa daļām, tas vairs nav tas. Un, starp citu, tas nemaz nav tāds sīkums, kā varētu sākumā šķist, jo arī mūzikā prasme lakoniski izteikties ir nozīmīga. Un vēl tas metālkoriskais vokāls… Nu, kāpēc tieši šāds?!