RECENZIJA: God Is An Astronaut "Ghost Tapes #10"
Pēc 2020. gada paputējušās koncertsezonas ir diezgan daudz grupu, kas latvju klausītājiem ir palikušas uzstāšanos parādā, proti, pērn ieplānotais koncerts ticis pārcelts – it kā uz šo gadu, it kā uz nenoteiktu laiku. Viena no šādām grupām ir īru postroka blice “God Is An Astronaut”.
Pērn tā gatavojās doties koncerttūrē, kas bija veltītā leģendārā studijas ieraksta “All Is Violent All Is Bright” (2005) jubilejai, solot pirmo reizi faniem izpildot šo ierakstu no sākuma līdz beigām, turklāt šo ceļojumu stiprināt ar īpaši veidotu šovu, lai skatītājus ievilinātu šī albuma konceptā, noskaņās un emocijās. Šīs tūres ietvaros īri gatavojās piestāt arī Rīgā, taču nekas no tā nesanāca, un pašlaik kā iespējamais koncerta datums ir atzīmēts 22. aprīlis, kad “God Is An Astronaut” varētu uzstāties klubā “Melnā piektdiena”. Jādomā, ka neviens nav tik naivs, lai ticētu, ka minētajā datumā jau būs atļautas “dzīvās” uzstāšanās, turklāt slēgtās telpās… Bet žēl, jo šogad koncertā “God Is An Astronaut” varētu atrādīt arī pavisam svaigu materiālu - savu pēc skaita desmito studijas albumu “Ghost Tapes #10”.
Tiesa, nav jau tā, ka latvju mūzikas mīļi šo grupu nebūtu skatījuši vaigā - ir, turklāt ne reizi vien! Pirmais “God Is An Astronaut” koncerts Rīgā notika jau 2012. gada nogalē, kad īri uzstājās pilnībā izpārdotā koncertā Ģertrūdes Ielas teātrī. Nākamā reize atkal redzēties pienāca pēc diviem gadiem, tikai šoreiz “Melnajā piektdienā”. Nu, bet trešajai reizei skatīt dvīņu Niela un Torstena Kinsellu izveidoto grupu vajadzēja būt pērn septembrī. Pateicoties saviem koncertšoviem, “God Is An Astronaut” tiek dēvēta par vienu no populārākajām instrumentālā postroka grupām. Viņi savu uzstāšanos sauc par audiovizuālu šovu, jo izpildītos skaņdarbus vienmēr pavada katrai dziesmai īpaši pieskaņotas videoprojekcijas un skatuves gaismas.
PAR. “God Is An Astronaut” spēj aizraut un priekš tā nemaz nav jābūt postroka fanam. Tāds skaņdarbs kā “Adrift” liek noņemt cepuri ar savu monumentalitāti, “Fade” neviļus iesveļ savos trauksmainajos ritmos, savukārt “Burial” vai “Spectres” burtiski piekaļ pie CD atskaņotāja ar relatīvo melodiskumu, kā arī savdabīgajiem ģitāras un it īpaši basa skanējumiem. Taču visvairāk savaldzina “Barren Trees”, un nav pat iespējams formulēt, ar ko tieši. Arī bundzinieks visa šī darba garumā darbojas visaugstākajā līmenī. Albums rokmūzikas cienītājiem, turklāt - jebkādas rokmūzikas.
PRET. Pēdējā laika postroka un postmetāla pārbagātībā izcelties ir pagrūti, un rodas šaubas, vai “God Is An Astronaut” ar šo albumu tas ir izdevies pietiekami spēcīgi. Protams, ar savu “dzīvo” uzstāšanos šie īri varētu iedvest jaunajai programmai krietni spēcīgāku elpu, bet, kad viņi vēl pie šīs “dzīvās” uzstāšanās tiks, kas to lai zina…