RECENZIJA: Kārlis Lācis, Aija Vītoliņa "Lācis. Aija. Divatā."

Komponista Kārļa Lāča un dziedātājas Aijas Vītoliņas kopīgais albums - aranžēts tikai klavierēm un balsij, ierakstā apkopoti Kāļa Lāča nosacīti neakadēmiskās mūzikas skaņdarbi, kuri tapuši no 2006. gada līdz 2020. gadam. Dziesmu vārdi – lielākoties Imanta Ziedoņa, arī Māras Zālītes un Jāņa Elsberga, bet “Džuljetas dziesmā” arī Evitas Mamajas dzeja. Viena no dziesmām ir esperanto valodā.

"Līdzās daudzām Aijas profesionālajām kvalitātēm un spējām, šī projekta kontekstā gribu akcentēt tieši laikam un notikumiem atbilstošu programmas ieceri. Ikviens, kurš kādreiz dzirdējis Aijas izpildījumu, atzīst, ka tas ir niansēts, daudzdimensionāls priekšnesums. Tā pievienotā vērtība ir tikai šai izpildītājai raksturīgs satura dramatizējums, kuru šoreiz gribam piedāvāt tā autentiskākajā, citu mūzikas instrumentu skaņu nepaspilgtinātā formā. Šāds ieraksts mūsu abu radošajā pieredzē tapis pirmo reizi, kas, manuprāt, būs svarīgs papildinājums tuvākās nākotnes koncertu repertuāram,” par albumu stāsta komponists. Jāpiebilst, ka abu latvju mūzikas smagsvaru sadarbība ir jau ar senām saknēm. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā šī radošā tandēma sadarbība vainagojusies ar īpaši Aijas vokālam radītām kompozīcijām, kuras dzirdamas albumā un koncertuzvedumā “Ziedonis. Lācis. Sievietes.” (2012), kā arī dziesmās ar Māras Zālītes dzeju, kas savukārt iekļautas Aijas Vītoliņas un “Tango sin Quinto” albumā “Klusums” (2018).

PAR. Par Aijas Vītoliņas izpildījumu labāk nepateiksi, kā paša Kārļa Lāča vārdiem - tam tiešām ir raksturīgs satura dramatizējums (spilgtākais piemērs - dziesmā “Svelme”), tas tiešām vienmēr ir daudzdimensionāls un niansēts priekšnesums. Patiesība simpatizē it viss, kur šī dziedātāja ņem dalību, ja pat tas ir mūzikas stilistikas dēļ tik subjektīvi tracinošs projekts kā “Tango sin Quinto”. Šajā Lāča pārlaicīgās salonmūzikas projektā īpaši uzteicama ir žanriskā daudzveidība, kas dīvainā kārtā vienalga netraucē albumu klausīties kā vienotu veselumu ne šī iemesla, ne pat dziesmu atšķirīgo tapšanas laiku (14 gadu amplitūdā!) dēļ. Kā gan var iet kopā noskaņās tik atšķirīgas dziesmas kā smeldzīgā balāde “Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp” un rotaļīgais “Spēļu lācītis”?! Var, ja vienojošais elements ir Aija Vītoliņa, kuras balss virpuļo amplitūdā no intīmiem čukstiem (kā dziesmā “Kādām dīvainām kustībām”) līdz grūti aptveramiem augšējiem toņiem. Atmiņā paliekošākais gabals ir lipīgais “Mīli mani”, kurā Aijas balss dotības kulminācijas daļās vienkārši “norauj jumtu”, un pie viena arī Lācis izteiksmīgi atgādina, ka viņš arī pie klavierēm nav nonācis garāmejot. Nez, Aija nav kādreiz mēģinājusi repot? Ņemot vērā, kā viņa spēj bērt vārdus dziesmā “Skaitāmpanti” (par vienu mazu turku pupu, kura dēļ nolauztās atslēgas netika Anglijā) vai daudziem nesaprotamajā esperanto (“Fūga”), arī tas viņai varētu labi padoties…

PRET. Objektīvi nekā iebilstama, bet subjektīvi - šis nav albums, kuru klausīties ikdienā. It īpaši šobrīd, kad šī ikdiena absolūti nav pilns kociņš tumšsarkanu ķiršu, ar visskaistākajām ogām pasaulē…